Pirms desmit gadiem Ērgļu iedzīvotājas ZANES LAZDIŅAS dzīve apmeta kūleni — viņai atklāja smagu, retu slimību — pulmonālu arteriālu hipertensiju. Zanes dzīvē sākās neziņas, baiļu un izmisuma pilns laiks. Pateicoties dakterim Andrim Skridem, citiem mediķiem un iedzīvotāju atsaucībai, ziedojot finanses plaušu transplantācijas operācijai, Zanei tika dota otrā iespēja dzīvot.
– Kā atklājāt, uzzinājāt, ka Jūs piemeklējusi retā slimība, un ar kādām sajūtām atceraties šo smago laiku?
– Pie lielākas slodzes vai ātri ejot jutu, ka vajag apstāties, piekūstu, sajutu izteiktas sirdsklauves un aizdusu. Bija nepatīkamas sajūtas, taču nebija ne jausmas, kas tas ir, pirms sāku nopietni par to domāt. Devos uz Madonas slimnīcu veikt izmeklējumus. Ārsti redzēja, ka sirds ir slima, bet nevarēja atklāt, no kā. Tālāk mans ceļš veda uz RAKUS, kur ārsti saprata, kas ar mani notiek, un pārveda uz Stradiņu slimnīcu. Tā es nonācu daktera Skrides rokās, jo tieši viņš specializējies reto slimību ārstēšanā. Veicot sirds labās daļas katetrizācijas procedūru, man apstiprināja diagnozi – pulmonālu arteriālu hipertensiju (PAH).
Kamēr nonāc līdz šai diagnozei, tiek noiets garš un neziņas pilns ceļš. Ierakstot diagnozes nosaukumu Google, informācija ir tāda, ka pēc tās noteikšanas dzīv-
ildze ir trīs gadi. Šoks. Atceros, kā gulēju palātā, raudzījos pa logu uz tikko izplaukušajām koku lapām, kas maigajā pavasara vējā viegli plīvoja, un galvā ienāca doma: „Vai piedzīvošu nākamo ziedoni?" Tomēr ir laba ziņa – ir iespējama ārstēšana, un mūsdienās pieejamas medikamentu grupas, kas būtiski pagarina cilvēka dzīves ilgumu un uzlabo tās kvalitāti. Bet ir viens liels BET – nākas saskarties ar to, ka nav brīvas pieejamības šiem specifiskajiem medikamentiem. Terapija ir ļoti dārga, tā nav valsts apmaksājamo pakalpojumu grozā. NVD jāraksta iesniegums uz individuālo kompensāciju un jāgaida atbilde, vai šo medikamentu vispār piešķirs. Man par labu, šīs zāles saņēmu. Tā kā šī ir progresējoša slimība, tad to veselības stāvokli, kas bija pirms saslimšanas, nav iespējams atgūt, bet, izmantojot farmokoloģisko terapiju, var apstādināt tās progresēšanu. Slimības laikā nākas saskarties ar dažādām komplikācijām un daudzām problēmām. To ir grūti aptvert un pieņemt, tā ir bezpalīdzības sajūta. Kad šādā veidā mainās dzīves apstākļi, kas izpaužas fiziski, arī emocionāli ir ļoti grūti, un tas ietekmē veģetatīvo nervu sistēmu. Tajā laikā Latvijā bija tikai viens ārsts-reto slimību speciālists, nebija pieejamības specifiskajiem izmeklējumiem, skābekļa terapijai, nebija arī nekādas citas informācijas par šo slimību. Te izmisums mijās ar neizpratni un lielais „KĀPĒC es?"
– Dakteris Andris Skride Jūsu cīņā par iespēju turpināt dzīvot palīdzēja ļoti daudz…
– Tieši tā – viņš nenogurstoši cīnījās par mani, darīja daudz vairāk par ārsta pienākumiem. Dakteris Skride ir izcils ārsts un brīnišķīgs cilvēks. Viņš nebija vienīgais. Arī Pulmonālās hipertensijas biedrība un tās vadītāja Ieva Plūme ieguldīja milzu darbu un resursus manā situācijā. Daktera Skrides iedrošinātas trīs šīs slimības pacientes, tajā skaitā es, nolēmām dibināt pacientu biedrību, kā tas ir daudzās pasaules valstīs. Biedrības mērķi ir uzlabot PAH slimnieku dzīves kvalitāti un izglītot sabiedrību par saslimšanu ar pulmonālo hipertensiju, vairot informētību par tās diagnostiku, terapiju un rehabilitāciju. Ir labi zināt, ka tu neesi viens un tev ir atbalsts no līdzīgās situācijās nonākušiem cilvēkiem. Par spīti pielietotajai terapijai, slimība ātri progresēja, un vienīgā cerība izdzīvot bija plaušu transplantācija. Te nācās piedzīvot daudz lielākus izaicinājumus nekā iepriekš. Mums nebija ideju, kur un kā tikt uz plaušu transplantāciju. Ikreiz par to iedomājoties, man palika slikti. Reiz Dr. Skride, piedaloties ārstu konferencē, klausījās profesora, viena no pasaulē pazīstamākajiem torokālajiem ķirurgiem, Valtera Klepetko lekciju par plaušu transplantāciju. Pēc lekcijas saņēmies drosmi un atmetis kautrību, piegāja viņam klāt un izstāstīja par mani. Profesors ieinteresējās palīdzēt.
– Jūsu stāsts patiešām ir brīnums – operācijai nepieciešamās finanses tika iegūtas ļoti īsā laikā.
– Kad stāvoklis kļuva kritisks, bija jārīkojas. Kopā ar Pulmonālās hipertensijas biedrību vērsāmies pēc palīdzības pie sabiedrības. Šis gadījums skaļi izskanēja Latvijā gan TV, gan presē. Milzu ieguldījumu veica biedrība sadarbībā ar fondu Ziedot.lv un dakteri, tāpat kā daudzi Latvijas līdzcilvēki, kas ziedoja savus līdzekļus man. Sākuma prognozes bija, ka tik lielu summu nebūs iespējams saziedot. Tomēr 120 000 eiro tika saziedoti vien 28 dienās. BRĪNUMS!!! Tajā laikā tā bija lielākā naudas summa fonda Ziedot.lv vēsturē, kas bija nepieciešama kādam cilvēkam, lai glābtu dzīvību.
– Operācijas gaidīšanas laiks un „lielā diena" noteikti radīja Jūsos satraukumu…
– Plaušu transplantācija notika vienā no labākajām transplantāciju klīnikām pasaulē – Austrijā, Vīnes Universitātes Klīnikā. Kopš februāra beigās nauda tika saziedota un nosūtīta uz Vīnes klīnikas kontu, mani ielika gaidīšanas rindā. Parasti jāgaida pusgads, 8 mēneši, pat vairāk par gadu. Es tik ilgi nebūtu izdzīvojusi. Tā kā mans stāvoklis bija kritisks, bieži atrados Stradiņa slimnīcā ārsta uzraudzībā. Man vienmēr līdzi bija sagatavota soma ar nepieciešamajām mantām, ja nu atskan zvans. Un zvans atskanēja negaidīti ātri. Tas bija Dieva brīnums! Kad mani ielika gaidīšanas rindā un es biju 150. vietā, ja pareizi atceros, kaut kādā pārdabiskā veidā tiku pacelta uz augšu. Dakteris bieži sazinājās ar Vīnes transplantācijas koordinatoru un ziņoja par manu veselības stāvokli.
15. aprīlis ir mana otrā dzimšanas diena. Es biju Madonā veikalā, mamma mani stūma ratiņkrēslā, es pieslēgta pie skābekļa koncentratora – mēs iepirkāmies. Saņēmu zvanu no Dr. Skrides ar jautājumu, kā jūtos. Es atbildēju, ka labi, cik nu tādā situācijā varēja adekvāti novērtēt manu stāvokli. Viņš teica, ka tikko saņēmis zvanu no Vīnes klīnikas, ka mums ir plaušu saderība un tūlīt pat jādodas ceļā. Stresa pilnas braucām mājās. Bailes un neziņa vijās ar prieku un cerību. Vai izdosies? Tas ir ļoti emocionāli. (Raud). Izsaucām NMPD, kas mani aizveda uz Rīgas lidostu, tajā pašā laikā no Vīnes tika izsūtīta privātā lidmašīna ar paramediķiem man pakaļ. Tā mēs ar dakteri Skridi, virs mākoņiem, saulei rietot, devāmies pakaļ manai jaunajai dzīvei. Nolaižoties Vīnē, bija vēls vakars, mūs uzņēma neatliekamās medicīnas brigāde un nogādāja klīnikā. Tur mani sagaidīja transplantācijas komanda, un nekavējoties sākās viena no pasaulē sarežģītākajām operācijām, kas ilga visu nakti – vismaz 9 stundas.
– Šajā grūtajā posmā Jums blakus bija ģimene, kuras atbalsts ir nenovērtējams. Kam vēl vēlaties pateikt paldies?
– Mana ģimene bija un joprojām ir liels atbalsts. Nesaprotu, kā mana mamma to varēja izturēt. Tas bija tik smagi. Darbs, manis apkopšana un negulētas naktis – tas laiks bija sarežģīts. Pirms pašas transplantācijas es vairs daudz nerunāju, nebija spēka pat pacelt telefonu, ja kāds zvanīja, nebija spēka pašai paēst. Es praktiski negulēju, tikai sēdēju, jo sirds mazspējas dēļ krājās liekais šķidrums organismā, kas mani smacēja.
Šomēnes aprit desmit gadi kopš transplantācijas. Neticami, ka tas varēja notikt ar mani. Joprojām esmu pirmais un vienīgais pacients no Latvijas, kam veikta šāda operācija. Esmu no sirds pateicīga ikvienam, kas iesaistījās manā glābšanas stāstā! Es tik ļoti jutu atbalstu, saņēmu simtiem uzmundrinājuma un laba vēlējuma vēstuļu. No sirds pateicos savam lieliskajam ārstam asoc. prof. Dr. med. Andrim Skridem, Ievai Plūmei un Pulmonālās hipertensijas biedrībai, kas turēja roku uz pulsa un nenogurstoši cīnījās par mani. Saku paldies Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas 27. nodaļas personālam – tās bija manas otrās mājās. Kā viņi juta man līdzi un nevainojami profesionāli sniedza nepieciešamo medicīnisko aprūpi! Milzīgs paldies fondam Ziedot.lv, kas uzņēmās šo drosmīgo soli un izveidoja ziedojumu akciju! Mīļie ziedotāji, tā nebija vienkārši nauda, tā bija jūsu sirds. Varena un brīnišķīga tauta, kas, sadodoties rokās, var paveikt brīnumainas lietas! Pāri visam – pateicība Dievam, ka viss tādā veidā tika vadīts un sakārtots Viņam vien zināmā veidā un laikā. Tas, kas ar mani notika nebija pašsaprotami, tas bija un ir pārdabiski! Es jūtos lieliski, esmu dzīves baudītāja, cenšos lietas tvert ar vieglumu. Es mīlu Dievu, cilvēkus un pasauli sev apkārt. Šobrīd strādāju, studēju un pateicībā priecājos par katru dienu.
23.04.2024.