11. septembrī ikgadējā pieredzes apmaiņas braucienā, šoreiz — uz Rokišķu apgabalu Lietuvā, devās 47 Madonas novada tūrisma, viesmīlības un kultūrvietu saimnieki, uzņēmēji, saimnieciskā darba veicēji, amatnieki un mājražotāji.
Izvēloties maršrutu Rokišķu rajonā, tika ņemts vērā gan robežas tuvums Latvijai, gan arī līdzība ar Madonas novadu. Rokišķu rajona vienā daļā ir lauksaimniecībā izmantojama zeme, bet otra daļa ir pauguraina, ar izteiktu reljefu. Rokišķu rajonā atrodas arī daļa no Lietuvas lielākajiem ezeriem, arī Sartu ezers, kur izveidots Sartu nacionālais parks līdzīgi kā Lubāna mitrāja komplekss.
Kāpēc izvēlēts šāds maršruts, ekskursijas vadītāja – Madonas novada pašvaldības tūrisma darba organizatore Sanita Soma – pamatoja: – Tika izsvērtas dažādas idejas, bet vienā vasaras dienā, kad kopā ar Cesvaines TIC vadītāju Lauru Smudzi braucām apsekot brauciena potenciālās vietas, marš-
rutu saplānoja paši lietuviešu uzņēmēji, viens otru iesakot. Tika atlasītas trīs ļoti atšķirīgas muižas, kā arī šakotis cepēji un lauku tūrisma saimniecība. Šakotis ir kūka no sviesta, olu baltumiem un dzeltenumiem, miltiem, cukura un krējuma, kas tiek pagatavota uz rotējoša iesma cepeškrāsnī vai uz atklātas uguns (Red. piezīme).
Rīts iesākās ar ieskatu Laimutes Sadauskienes konditorejā Jodupē un nacionālā garduma šakotu cepšanas meistarklasi. Konditorejā top gardumi: šakotis (arī no griķu un kukurūzas miltiem), keksi, dažādi cepumi, ieskaitot "sēnītes", piparkūkas. Uzņēmumā nodarbināti apmēram 20 darbinieki, paralēli ražošanai tiek piedāvāta "Šakotu cepšanas meistarklase" gan uz vietas uzņēmumā, gan izbraukumos pa visu
Lietuvu.
Tālāk ceļš veda uz Ilzenbergas muižu – atjaunotu muižas kompleksu, izkoptu parku 10 ha platībā ar modernu ražojošu bioloģisko saimniecību Latvijas pierobežā. Jau stāvlaukumā visu uzmanību saistīja pasaulē lielākā kartupeļa atveidojums. Grezna muiža, labiekārtots parks, saimniecība ar dārziem, laukiem, dzīvniekiem, dažādiem bioloģiskās produkcijas pārstrādes cehiem un atjaunotām ēkām. Tas panākts, ieguldot lielus līdzekļus cilvēkam, kas 2002. gadā te nopirka zemi un drupas ar domu izveidot biodinamisku saimniecību. 22 gadu laikā tas arī ir izdevies.
Taču daudzi savas simpātijas atdeva Salu muižai, kas atrodas nelielās Salos ciemā uz ezera salas. Muižas pili no pašvaldības īrē un tikai trīs gadus apsaimnieko divas radošas māsas. Šeit ir muiža, bet nav miljonu, tāpēc dominē idejas, strādīgums, kičs un izdoma, izveidota "kultūras un atpūtas rezidence", kur piedāvā: nometņu un pasākumu organizēšanu, radošās darbnīcas, suvenīru tirdziņu, ēdināšanu, izmitināšanu un pasākumu telpas. Te arī pagrabiņā visiem lieliski garšoja pusdienas – kāpostu zupa, cepelīni, ābolu plātsmaize.
Rokišķos pa autobusa logu skatoties namus, apbrīnojām mājas, kuras ir ar apgleznotiem slēģiem, kur katrs ir oriģināls kāda mākslinieka darbs. Izrādās, ka ap 500 māju slēģu tādu izskatu ieguvuši mākslas plenēra laikā. Lietuviešu folklorā māja tiek salīdzināta ar cilvēka galvu, kur jumts ir mati, logi ir acis, durvis – ausis, veranda ir deguns. Kad cilvēks guļ, tad acīm (logiem) ir jābūt ciet. Tāpēc arī ir slēģi, ko vakarā aizver. Arī uz kultūras centra sienas uzmanību saista plāksnītes ar dažādiem pilsētas dzīves notikumiem no vēsturiskiem laikiem.
Vārds „Rokišķis" ir saistīts ar zaķi un mednieku, tāpēc pilsētā ir arī zaķu skulptūra līdzīgi kā Brēmenē, pa pilsētu ved zaķa pēdas.
Rokišķos lepojas ar savu koktēlnieku Lionginu Šepku, tāpēc viņam veltītajos plenēros pulcējas arī mākslinieki, kas gatavo lielformāta vides skulptūras. Pilsētā atrodas arī Liongina Šepkas parks. Rokišķos tūristu apmeklējumiem atvērta ir gan baznīca, kur notiek arī starptautiskais ērģeļmūzikas festivāls, gan Rokišķu muižas komplekss.
Rokišķu lepnums ir muižas pils, kurā iekārtots Rokišķu novada muzejs, kur īpašas apbrīnas vērts ir labi saglabājies 19. gadsimta interjers un apģērbu kolekcija, ziemas dārzs, bet koktēlnieka L. Šepka kokgriezumiem veltītā muzeja ekspozīcija atrodas atsevišķā ēkā. Pēc tam, kad gida pavadībā bijām apskatījuši pili, arī mūs aizkustināja Liongina Šepkas dzīvesstāsts un viņa atstātie apbrīnas vērtie kokgriezumi. Piena pārstrādes uzņēmums apmeklētājus nepieņem, bet sadarbojas ar muzeju. Turpat vienā no pils zālēm, kas domātas ekskursiju dalībniekiem, piedalījāmies programmā „Siera ceļš" un nogaršojām Baltijas lielākā piena pārstrādes uzņēmuma „Rokiškio sūris" produkciju. Rokišķos atrodas lieluzņēmums „Rokišķu piens", kur pārstrādē nonāk arī Latvijā iepirktais piens. Te katru dienu saražo apmēram 100 t siera dienā, bet no šī daudzuma tikai viena piektdaļa paliek Lietuvā, jo produkciju eksportē uz vairāk nekā 40 valstīm. Patika, kā programmas laikā tikām iepazīstināti ar muzejā pieejamajiem senajiem darbarīkiem, traukiem un iekārtām, ko izmantoja piena pārstrādē, sviesta kulšanā, siera gatavošanā, saldējuma iegūšanā.
Jau mājupceļā netālu no Latvijas robežas paviesojāmies lauku tūrisma saimniecībā Roksalā. Te izveidots ģimenes uzņēmums, kas audzē vīnogas vīna darīšanai, ekskursantiem vada programmu „Vīna ceļš". Mūsu lielajai grupai turpat uz vietas vīnogu dārzā bija dota arī iespēja ražas laikā pamieloties ar garšīgākajām ogām, ko vien esam ēduši. Iepazīstoties ar ģimenes uzņēmuma darbību, nedaudz uzzinājām arī par pieredzi vīnogu audzēšanā, vīna darīšanā, kas ir māksla.
17.09.2024.