Madonas novada Uzņēmēju parādē uzmanību saistīja IK "Kokraksti" gaumīgais un savdabīgi iekārtotais stends – bērza zārds, siens, kokgriezumi un ikonas.
IK "Kokraksti" tika nodibināts nesen, kad Gata Vītoliņa bērnības vaļasprieks – no tēva (galdnieka) noskatītā darbošanās ar koku, brīvā laika nodarbe – ir pāraudzis specifiskā, bet pieprasītā uzņēmējdarbībā. Izvēlētais darbības virziens ir kokgrebuma mākslas paveids, nevis tradicionāls galdniecības pakalpojums. Kā atzīst meistars, viņam nav intereses gatavot vienkāršus darbus, jo interesē sarežģītāku darbu radīšanas process, kur vajadzīga radoša pieeja. – Ja prasa izgatavot ko elementāru, parasti sūtu pie galdnieka, – saka Gatis Vītoliņš.
IK "Kokraksti" darbojas Madonā, kur Gatis Vītoliņš savās mājās ir iekārtojis darbnīcu. Tajā no koka, kas parasti ir osis un ozols, kļava, top jauni kokgrebuma priekšmeti, kuri pārsvarā kalpo baznīcām, bet nereti tos pasūta mājām, lai mēbelē iegrieztu ornamentu, rakstu, kokgriezumu, ja izvēlas durvju, logu uzliku ornamentus, norādes zīmes u. c.
Kas ir IK "Kokraksti" galvenā produkcija? – Galvenā produkcija ir tā, ko neredzam – baznīcu gleznu un ikonu rāmji, arī liela formāta, piemēram, 1,20-2 m u. c.,
ikonas, kioti, krēsli un cits. Darbi pārsvarā nonāk Rīgā, baznīcām. Daudz manu darbu ir jaunuzceltajā pareizticīgo baznīcā Bolderājā, Salaspilī, daļa kopā ar klientiem ir nokļuvuši Amerikā, arī Eiropas valstīs, cik zinu, viens atrodas zemūdenē, kas brauc zem polārajiem ledājiem. "Kokrakstu" veikumu var skatīt arī Madonas pareizticīgo baznīcā. Pārsvarā par IK "Kokraksti" iespējām uzzina bez reklāmas, jo darbs ir specifisks, ikonas pārsvarā izvēlas ticīgie ļaudis. Tie, kas meklē, uzzina un mani sameklē, – atklāj darbu meistars.
Veids, kā parasts koka dēlis pārtop par ikonu, rāmi svētgleznai, arī par kiotu u. c. interjera priekšmetu, nespeciālistam liekas sarežģīts, bet individuālā darba veicējs Gatis Vītoliņš stāsta, ka tas nav tikai izdomas un roku darbs. Pirmās koka pārvērtības paveic ar elektronisko aparatūru. Tās iegādi ir veicinājusi piedalīšanās Madonas novada pašvaldības biznesa ideju konkursā "Madona var labāk!".
Par to, kāpēc piedalījās konkursā "Madona var labāk!", Gatis Vītoliņš pamato: – Man jau bija neliela datorvadības frēze, taču sāku meklēt variantus, kā tikt pie lielākas. Ja pasūtītu gatavu aparātu no Ķīnas, tas izmaksātu lielu naudu, ap 12 tūkstoši eiro. Izvēlējos pasūtīt visu komplektu pa daļām no Ķīnas piegādātāja, un pēc tam visu aparatūru pats savām rokām saliku kopā, lai iznāktu lētāk. Tā jau arī bija liela Dieva palīdzība, ko saņēmu, lai iekārtotu darbgaldu. Paldies Madonas novada pašvaldībai par piešķirtajiem 2 tūkstošiem eiro, bet pārējais pamazām saradās. Ir tā, ka naudas var nebūt, bet palīdzība, pat ļoti liela, atnāk citos veidos, ko pat neesi gaidījis un cerējis.
Vai kokgriešana ir profesija? Uz to Gatis Vītoliņš atsaka: – Nē, drīzāk gan aicinājums, kam ir jākalpo cilvēkiem. Kokgriešana arī patīk, jo strādāt ir interesanti. To, ka kādreiz jau skolas gados izgatavoju kādu priekšmetu, nevar uzskatīt par aizsākumu profesijai. Tad īstenībā man ir daudz profesiju. Pirmā ir komercdarbinieks, pieprotu metālapstrādi, esmu arī virpotājs, frēzētājs, metinātājs. Kā nonācu līdz "Kokrakstiem"? Aiz slinkuma, jo koka apstrāde prasa daudz darba un arī laika. Tā, ko pielietoju, ir datorvadības tehnika, kad tu ieliec dēli, ieprogrammē, turi rokās vadības pulti, bet tālāk strādā tehnika – dators, kam elektroniski tiek dotas komandas. Tas ir tāds automāts, kas ļoti atvieglo pirmo darbu, veic rupjo apstrādi. Gudrs aparāts, bet diezgan ilgi bija jāmācās, lai piespiestu darīt to, ko es gribu. Parasti aparāts dara to, ko tam liek, nevis to, ko meistaram gribas, tāpēc ir jāseko līdzi, lai tas saprastu, ko vēlos. Taču nav nekādu recepšu, un visas skices ir paša zīmētas. Pēc aparāta veiktās rupjās apstrādes visu pielīdzinu, slīpēju ar rokām, apstrādāju ar vasku, ar eļļu. Ja kāds vēlas, koku arī krāsoju, kaut pašam labāk patīk dabiskais koks.
Izvaicāts par kokmateriālu, vai ir savs mežs, vai koks tiek pirkts, viņš atklāj: – Notiek visādi brīnumi, jo materiālu man pārsvarā uzdāvina. Kokmateriālu uzdāvināja viens dakteris no Rīgas, viens pensionārs, kas pasūtīja dažus kiotus. Vienā reizē prasīja, kur koku ņemu, vai vajagot. Viņš bija ielicis sludinājumu, ka iepērk apaļkokus, aizvedis uz gateri, sazāģējis dēļos, izīrēja busiņu un atveda man daudzas kravas. Par velti. Koks jau ir pakaltis, jo, lai ar to varētu strādāt, kokmateriāls ir jāsagatavo darbam.
Kāpēc veido ikonas? Gatis Vītoliņš atzīst: – Ikonas veidot nepavisam nav viegli, kaut arī ir zināšanas, kas ir kanoniski, kas nav, ko drīkst, ko nedrīkst. Pirmā ikona, ko izveidoju, bija Kristus. Ikonas nāk ļoti grūti, kaut ir cilvēki, ar ko sadarbojos – modelētāji no Ukrainas, Krievijas. Ne kurš katrs to var, jābūt Dieva svētībai, lai to darītu. Pabeidzu arī garīgo semināru, un man ir izskaidrojums, kas un kāpēc notiek. Mājās pašam viena istaba ir vienās ikonās, kas atvestas no dažādām valstīm. Taču ikonu, ko pats izgatavoju, salīdzinoši nav daudz.
02.12.2016.