“Augsta kvalitāte, dabīgi izejmateriāli un iespēja pārsteigt bērnu ar tik ikdienišķu lietu kā apģērbs”. Tā sevi piesaka jauns bērnu apģērbu un aksesuāru šūšanas uzņēmums ar zīmolu “BELABU KIDS”, kas specializējas transformējamu apģērbu radīšanā. Pasūtījumu pieņemšana uzsākta nesen, no 12. februāra.
Zīmola radītāju Eviku Kervāni kopā ar ģimeni dzīves ceļš ir atvedis uz Liezēres pagastu.
SIA "BELABU KIDS" reģistrēts pagājušā gada 24. novembrī. Evika Kervāne pamato izvēli: – Pretēji tiem, kas laukos redz bezdarbu, es redzēju potenciālu. Ja vēlies palikt šeit uz dzīvošanu, gribot, negribot, ir kas jāizdomā. Uz laukiem pārvācos ne vien no pilsētas, bet no citas valsts, jo pēc skolas beigšanas aizbraucu pie vīra uz Lielbritāniju. Tur vairāk nekā 10 gadus nostrādāju metālapstrādes nozarē, tomēr lielāko daļu savas dzīves gadu urdīja neizsapņotais sapnis par dzīvi laukos. Tas iekrita sirdī, kad bija lielais bums pārvākties uz laukiem.
Mācās, lai uzsāktu uzņēmējdarbību
– To, ka vēlos uzsākt uzņēmējdarbību, radīt ko īpašu, zināju, jau, tikko pārceļoties. Taču manī nemīt uzņēmējas gēni, īsti nemāku neko notirgot. Draugu pamudināta, pieteicos "Laukiem būt" apmācībām, kuras, veiksmīgi pabeidzot, var piedalīties konkursā par naudas balvām. Tajā gadā konkursā nepiedalījos, taču no NVA Madonas filiāles vadītājas Lilitas Pavlovičas uzzināju, ka arī NVA ir iespēja saņemt atbalstu komercdarbības uzsākšanai, kuru arī pēc vairāku konkursa kārtu izturēšanas saņēmu. Paralēli mācījos "Mazā biznesa organizēšanu", "Sociālo tīklu mārketingu", uzsāku dalību Pirmsinkubācijas programmā. Izmantoju visu, ko piedāvā, un atbalsts šeit ir tiešām liels. Atceros, ka vienās no apmācībām īsti negribēju dalīties ar savām idejām, sak, ja nu kāds tās nošpiko, taču laika gaitā sapratu, ka tas nav tik vienkārši. Ir jāiegulda liels darbs, lai mazais bizness attīstītos, un idejas jau var nākt un iet, grūtākais ir klientu iegūšana, noturēšanās, – stāsta Evika Kervāne.
Ideju rosina bērns
– Ideja pie manis atnāca tad, kad iepazinos ar audžudēlu tieši viņa pirmajā dzimšanas dienā. Atbraucot mājās, jau sāku plānot, kā mēs to nosvinēsim, kā es viņu sapucēšu, un sapratu, ka patiesībā sēžu uz veselas resursu kaudzes. Garāžā skuma gan rūpnieciskais overloks, gan šujmašīna, pie tam mana mamma ir pieredzējusi modelētāja/konstruktore, savā laikā darbojusies kā dizaina inženiere, ieviesusi jaunas tehnoloģijas un pat uzraudzījusi kvalitāti – vēl aizvien atceros savus bērnības dienu kostīmiņus ar rudens lapiņām un pūciņu apdarēm. Arī pati negaidīti biju tikusi pie šujmašīnas, kuru noliku pie loga ar pašu skaistāko skatu uz vietu, kur gadu atpakaļ svinējām kāzas – mūsu lauku mājas pagalmā. Dvēsele priecīga, un top pirmie produkti "BELABU KIDS" sortimentam.
Transformējams apģērbs bez cakiņām
Uz jautājumu par piedāvājumu, Evika raksturo: – Mūsu galvenās vērtības ir augsta kvalitāte, kā arī dabīgi izejmateriāli – ne tāpēc, ka tādā veidā rūpējamies par apkārtējo vidi, bet vairāk tādēļ, ka audumi ir elpojoši, bērna ādai draudzīgi. Lins jau izsenis tiek izmantots tekstilā, tas ir izturīgs un lieliski uzsūc mitrumu, ātri žūst. Tam gan ir viens trūkums, tāpēc šujot izvairīsimies no rišiņām un cakiņām, lai būtu viegla gludināšana. Sākām šūt tērpiņus arī no nātres auduma, kas ir nedaudz biezāks par linu, taču mazāk burzīgs. Mūsu modeļi ir pateicīgi – var vilkt gan uz svinīgu pasākumu, gan ikdienā, jo šūts brīvi un sniedz bērnam iespēju radoši darboties. Mūsu odziņa ir tieši unikalitāte, kas ir – transformējams apģērbs. Pašlaik pieejamas no abām pusēm velkamas kleitas/krekliņi. Šujam vienlīdz daudz modeļu gan meitenēm, gan zēniem, lai mammas un tēti var sapucēt savas atvases. Kad papildināsim organiskās kokvilnas audumu krājumus, tad šūsim arī mazuļiem, bet ideja ir tāda, ka pucējam pirmsskolas vecuma bērnus.
Zīmolā – daļa no Bellas un Buča
Uz jautājumu par neparasto zīmolu, interesanti uzzināt, ka tā nosaukumu Evika zinājusi jau labu laiku pirms uzņēmējdarbības uzsākšanas: – Mēs esam lieli dzīvnieku mīļi un par to, ka nosaukumā būs iesaistīti abi suņu vārdi, nešaubījos ne mirkli. Atceros, ka kādos no kursiem man ieteica to nevienam nestāstīt, taču kāpēc gan ne, tagad katrā mūsu produktā būs daļa no tā, ko mīlam. Turklāt Bella un Bucis interaktīvi darbojas ar bērniem mūsu sociālajos tīklos.
Sapnis par ražotni Madonas pusē
Uzņēmums vēl jauns, reģistrēts tikai pagājušā gada novembrī.
– Pašlaik pie sava skaistā loga šuju vien kronīšus, pati darbnīca atrodas Lielvārdē, kur esmu pavadījusi bērnību un skolas gadus, taču mans sapnis ir atvērt ražotni Madonas pusē. Lielākais izaicinājums ir samazināt produktu pašizmaksu, lai kaut ko varētu arī nopelnīt, jo mūsu izejmateriāli tomēr ir krietni dārgāki par sintētiskajiem, taču uzreiz atceros to joku "Ziemā būs grūtāk, bet pēc tam jau sāksies ogas, sēnes…". Uzskatu, ka šūšanai jābūt sirdsdarbam, lai tā lieta aizietu. Uzdevums ir arī parādīt un izcelt mūsu produktus. Dievinu bērnus un fotosesijas, tāpēc ar nepacietību gaidu pavasari, kur jau noskatītā pieneņu pļavā Liezērē varēsim radoši izpausties. Gaidu pavasari arī tādēļ, lai varētu sākt rosīties pagalmā un vērot rosību apkārtējās lauku sētās. Mums šeit ir ilgākās ziemas, tāpēc pavasara saulei ir īpašs spēks, tad cikls sākas no gala. Plānu mums ir daudz, arī darba laukos ir pilnas rokas un labi, ka tā, – atzīst jauniete.
Neglābjama optimiste
Tā sevi raksturo Evika: – Skatījos, kā citi atjauno mājas un zināju, ka arī mums kādreiz būs sava lauku sēta. Uz Liezēri pārvācāmies spontāni – māsa šeit bija atradusi māju un, zinot cik ļoti mēs vēlamies atgriezties, piedāvāja to pārpirkt. Rozā briļļu man nebija, zināju, ka dzīve laukos nav nekāda medusmaize, ir smagi jāstrādā, jāizplāno savs laiks, un veikals neatrodas aiz stūra. Tomēr tam visam ir arī skaistā puse. Dzērvju klaigas pie kafijas tases izbaudīšanas, buciņu vērošana pļavā, patīkamā brīvības sajūta. Esmu šeit, savā zemē. Arī māsa ir atradusi citu māju, ko atjauno Bērzaunē. Turp dosimies palīdzēt darbos, tie mums vairs nav sveši.
Liezērē dzīvo fantastiski un izpalīdzīgi cilvēki. Laukos viens otru pazīst un, ja kas atgadījies, palīdzēs. Esmu saņēmusi uzmundrinājumu, lai šūšana izdotos, cilvēki ir nākuši ar saviem ieteikumiem, esmu atvērta tos uzklausīt. Nav tā, ka lauki ir galīgi izmiruši. Par skumjo situāciju Latvijas laukos dažreiz pārrunājām vien ar kaimiņu, kurš brīnās, ka uz šejieni atnākuši tik jauni cilvēki. Tomēr par lauku infrastruktūru esam daļēji atbildīgi mēs paši. Jo vairāk cilvēku atgriežas uz dzīvi laukos, jo lielākas iespējas reģionu attīstībai, – atziņās dalās jauniete.
23.02.2024.