Jau ierasts, ka "Starā" beidzamajā laikā vairāk stāstām par jaunajiem uzņēmumiem, jo par ilggadējiem, pie kā esam pieraduši, bez kuriem nav iedomājama mūsu ikdiena, jau esam kādreiz rakstījuši. Viens no tiem, ko pazīst visi, kas ir ļoti iecienīts, īpaši skolu jaunatnes vidū, ir SIA "Šlāgeris" struktūrvienība – beķereja, kas katru darba dienu pievilina ar tik kārdinošo konditorejas izstrādājumu smaržu un garšu.
Vai zinām, ka Madonā SIA "Šlāgeris" beķereja darbojas jau pilnus 20 gadus, šogad strādā jau 21. gadu? Par to, ka uzņēmējdarbības pirmsākumos SIA "Šlāgeris" valdes loceklis Haralds Pūce nav apmeklējis biznesa inkubatoru, viņš tikai pasmaida. Viņš vienkārši ir uzsācis uzņēmējdarbību īstajā laikā un vietā un kā praktiķis. Pirms tam iesaistījies Madonas-Vaijes sadarbības programmā un praktizējies Vācijas saimniecībās. Haralds stāsta, ka ir sporta skolotājs, un nav tā, ka par bulciņu cepšanu un beķerejas izveidi tapis biznesa plāns.
– Uzņēmējdarbības sākums bija bistro kādreizējās dzelzceļa stacijas uzgaidāmajā telpā. Beķereja tika atvērta 1998. gada 23. decembrī, un uz Ziemassvētkiem bija pirmā darba diena. Kā atvērām, tā mazajā namiņā cepam bulciņas joprojām. Beķerejas pamatu ielika labi darbinieki ar veco kalumu, jo pašiem tā bija pilnīgi sveša lieta. Bulciņu un pīrādziņu cepšana iesākās ar vienu augsti profesionālu konditoru, kas pārstāvēja "veco skolu", un viņas darbam esmu pateicīgs. Konditore Mārīte Beitāne jau ir pensijā, bet savulaik viņa izstrādāja bulciņu mīklas receptūru. Kaut kā viss ir labi sakritis, ka tieši profesionāli konditori viens pēc otra piepulcējās. Patlaban maiņās strādā konditori – Oksana Sikatere, Sandra Skušķe, Andra Liepiņa, Iveta Sīpola, pircējus apkalpo Ligita Zaķe un Dace Pūce. Tieši pateicoties labiem darbiniekiem, beķerejas ikdienas darbā nav jājaucas – visi visu lieliski pārzina. Lai arī pastāv uzskats, ka beķerejai ir izvēlēta ļoti laba atrašanās vieta, un vecākie madonieši atceras, kas te agrāk bija, tomēr, manuprāt, pirmajā plānā ir cilvēki, kuri te daudzus gadus strādā. Produkcija ir viņu roku darbs, arī viņu pieredze un profesionalitāte, – atzīst Haralds Pūce.
Kad vaicāju, kā var izskaidrot to, ka beķerejas darba gadu laikā tradicionālās rauga mīklas bulciņas un kārtainās mīklas gardumi joprojām nav izgājuši no modes un ir pieprasīti, Ligita Zaķe atklāj: – Visa māksla ir vienkāršībā un dabiskajās izejvielās. Cepam tikai no rauga mīklas un kārtainās mīklas. Piedāvājumā – ap 30 konditorejas produkcijas veidu. Visvairāk dienā izcep kanēļmaizīšu, bērniem garšo arī ievārījuma bulciņas, iecienītas ir glazētās bulciņas, picas, pasūtījumos dominē kliņģeri, pīrāgi, mazā izmēra bulciņas.
Ar ko vēl var pamatot "Šlāgera" beķerejas bulciņu fenomenu?
Par bulciņu fenomenu beķerejā uzrunātie apmeklētāji atbild labprāt.
– Kad esmu Madonā, vienmēr iegriežos "Šlāgera" beķerejā pēc bulciņām un picām, un šeit viss ir ļoti garšīgs, jo nonāk plauktā tikko no pannas, – saka Ilze no Dzelzavas.
– Labs mīklas sastāvs, un garša ir tāda, kā mājās ceptajām. Bērniem bulciņas ļoti garšo. Arī apkalpošana un attieksme patīk, – atsauksmēs dalās Natālija no Mārcienas.
– Neesmu madoniete, bet, kad atbraucam, šeit pērkam bulciņas. Tās vienmēr ir siltas, svaigas, ir laipna apkalpošana, – piebilst Anita no Lubānas.
Turpinot vaicāt "Kur slēpjas "Šlāgera" bulciņu fenomens?", Dace Pūce, kas pēc pirmās profesijas ir mājturības skolotāja, dalās savās domās: – Ja prasa, kur ir veiksmes atslēga, es teiktu tā – beķerejas atrašanās vietā. Tuvu ir skolas, kultūras nams, un skolēni labprāt izvēlas bulciņas, lai ko par to teiktu dietologi. Mūsdienās cilvēks ir slinks, viņš neies tālu kājām. Esmu saldeniece, un, kad mamma atbrauc ciemos, viņa saka, ka nevar šo fenomenu izprast – nāk rindām ārā ar bulciņu maisiņiem. Saldū ir kādas deviņas mazās konditorejas, kas cep bulciņas, bet tur – katrai sava klientūra, nav nekādu rindu, kā te pusdienlaikā, kad sanāk skolēni. Arī iebraucēji, kas nopērk mūsu bulciņas, atgriežas un slavē, ka tādu bulciņu nekur nav, un visa pamats ir vienkāršība. Mums nav moderno šābrīža kūciņu (tās lai cep citi konditori), ir visparastākās rauga mīklas bulciņas un cepēju darbs, kas nav viegls. Viss ar rokām tiek izrullēts, un meitenēm pa 20 gadiem muskuļi ir satrenēti. Telpa ir maza, divi konditori var izcept tik, cik var. Darbiniecēm arī picām viss – sīpoli, desa, gurķi – ir jāsagriež, plātsmaizēm āboli – jāsašķēlē. Iecienīts produkts mums ir pica jeb sāļā plātsmaize, un, lai arī mainījies desas ražotājs, picas garša ir nemainīga. Konditores ir piešāvušās pie mīklas gatavošanas, un laba mīkla ir pamatu pamats. Viss ir laikā jāpaspēj, jāsacep, pasūtījumi jānodrošina. Nereti klienti atbrauc ar autobusiem. Vasarā ir mierīgāk, jo bērniem ir brīvlaiks, bet apgrozījums nekrītas, jo bulciņas atnāk pirkt mamma un nopērk pilnu maisu vai divus.
Kā atzīst uzņēmējs Haralds Pūce, tajā laikā, kad mazais namiņš savulaik tika atjaunots un tajā tika atvērta beķereja, nav bijis īstas pārliecības, vai ar bulciņām vien varēs ko nopelnīt. Tāpēc tapa ideja par otru "Šlāgera" struktūrvienību – krodziņu. Taču krodziņā bulciņas nenonāk, vien garšīgā maize, kas savukārt nav nekur nopērkama, bet tiek piedāvāta pusdienotājiem un vakariņotājiem.
29.03.2019.