Tā saka jauna uzņēmuma – SIA "Pļava V" – īpašniece Valda Tračuma. Pavisam drīz, 8. martā, būs pagājuši divi gadi, kopš Kalsnavas pagastā, Aiviekstes mājā 21, durvis vēra SIA "Pļava V" ēdnīca "Pļava". Te Valda katru darbdienu gādā, lai būtu iespēja tikt pie siltām pusdienām, kas patlaban, ārkārtējās situācijas ierobežojumu apstākļos, nozīmē pēc vajadzības sagatavot pasūtītā ēdiena iepakojumus līdzņemšanai, arī dažreiz piegādāt.
Aiviekstes ciemā ilgi nebija iespēju tikt pie siltām pusdienām, un strādniekiem vajadzēja doties vai nu uz Pļaviņām, vai Jaunkalsnavu. Aicināju Valdu Tračumu pastāstīt par to, kā pagājuši pirmie divi gadi ēdnīcā "Pļava".
Ja reiz vada ēdnīcu, varētu domāt, ka Valdas profesija ir pavāre, tomēr tā nav – viņa ir izmācījusies par bērnudārza audzinātāju. Taču dzīvē izveidojies tā, ka viņa ar neatlaidīgu darbu uzsākusi savu uzņēmējdarbību sabiedriskās ēdināšanas jomā. Valdai ēst gatavošana patīk un padodas, tāpēc tagad ēdnīcas "Pļava" virtuvē liek lietā savu izdomu un receptes.
Mūsu saruna norisinājās ar e-pasta starpniecību.
– Kā pagājuši pirmie gadi, kopš esi SIA "Pļava V" ēdnīcas saimniece, reizē arī pavāre?
– Otrais gads no pirmā ļoti atšķiras, tēlaini izsakoties – kā kalnu kaza no gliemeža. Pirmais darba gads bija viss ļoti vienmērīgs, tad 2020. gadā pēc 9. marta, kad ar uzkodiņu degustāciju un loteriju atzīmējām pirmo gadadienu, nevienam vēl pat sapņos nerādījās, ka pēc dažām dienām sāksies ierobežojumi. Ēdināšana uz vietas tika aizliegta, sākās ēdienu gatavošana pārsvarā pēc pasūtījuma. Klientu bija maz, jo daudzi sāka strādāt attālināti. Pavasara beigās, vasarā viss atkal normalizējās kā lielai daļai citu uzņēmumu. Vasarā darba pietika, bet tad rudenī – atkal koronavīrusa radītā ārkārtējā situācija un ierobežojumi. Šoreiz neizvēlējos akcentu likt uz pasūtījumiem, gatavoju ēdienu aptuvenam cilvēku skaitam, cenšoties, lai visiem, kam jāstrādā klātienē, varētu nodrošināt pusdienas. Tāpat reizēm gadās arī kāds garāmbraucējs. Sākumā cilvēkiem ļoti neērta likās ēdienu līdzņemšana, daudzi tā arī teica, ka viņiem ļoti pietrūkst mierīgas pasēdēšanas pie galda.
– Kas ir bijis grūtākais "Pļavas" pastāvēšanas laikā, kas – patīkamākais?
– Grūtākais laikam bija sākums, ne viss notika tā, kā biju pirms tam iztēlojusies. Bet nu jau sava veida rūdījums ir iegūts.
Labāk par patīkamo. Tā kā esmu vienā personā gan vadītāja, gan pavāre, gan apkopēja, man patīk mani rīti, kad atnāku uz darbu, – neviens nepārmet, ka atnāku par agru vai par vēlu, ka mizoju pārāk plānas vai biezas mizas, varu izdomāt viena pati visas savas domas, varu dziedāt, varu raudāt, par to nevienam nav jāatskaitās.
Ļoti patīkami ir saņemt zvanus, īsziņas vai tiešus tekstus par garšīgu ēdienu. Vēl ir forši, ka savus klientus varu saukt par savējiem, nav kā lielās pilsētās, kur nāk sveši cilvēki, jo šeit nāk savējie, ar kuriem var sarunāt un sarunāties. Viens no dienestiem, kuri nevar strādāt attālināti, ir dispečeri, ar viņiem ir īpašas attiecības. Joprojām ar labu vārdu pieminu, ka viņi man uz dzimšanas dienu izdomāja negaidītu un sirsnīgu pārsteigumu, vēl nedēļu pēc tam prieka asara nobira, pārlasot apsveikuma tekstu.
– Kā ir strādāt ēdināšanas jomā kovida radīto ierobežojumu apstākļos?
– Ir cilvēki, kuri kovida apstākļos arī meklē plusus. Ja man jārunā par plusiem – patika tas, ka, pieņemot pasūtījumus, iepazinos ar cilvēkiem, kas pasūta pusdienas, tagad jau zinu, kā sauc gandrīz visus manus klientus. Ja nebūtu kovida, tad noteikti nezinātu. Par mīnusiem –
nav patīkama tā vispārējā neziņa, cilvēku apjukums, domu haoss, dažbrīd panikas celšana. Nomācoši ir arī tas, ka zini – daudziem paziņām ir grūtības ar darbu un ienākumiem, tāpat neziņa un pat izmisums, kā būs turpmāk.
– Kas ir uzticamākie klienti, ko viņiem gatavo?
– Visuzticamākie klienti man ir "Sadales tīkla" dažādu dienestu darbinieki un vairāki vietējie iedzīvotāji. Aptuveni jau zināju, kurš ēdīs zupu, kurš otro ēdienu, kurš saldo. Vienmēr cenšos, lai cilvēks var izvēlēties piedevās salātus no vismaz trim, četriem veidiem. Kad vēl notika pasākumi, neatteicu nevienam pasūtījumus svētkiem (siltie ēdieni, uzkodiņas, salāti, picas). Sadarbojos arī ar maizes ceptuvi "Dona" no Salas pagasta, jebkuram divreiz nedēļā ir iespēja pasūtīt bulciņas, kūciņas, maizi, un "Donai" ir fantastiski gardi svētku kliņģeri un tortes.
– Ko pati esi šajā laikā jaunu iemācījusies, sapratusi, izvērtējusi? Kādas domas un cerības ir šogad?
– Domājot par šo gadu, laikam jābruņojas ar pacietību. Gatavošos dārza darbiem, atkal audzēšu pati savus salātus. Gribētos izdomāt arī kādus vēl nebijušus ēdienus.
9.02.2021.