Ērgļos daudzi ir iecienījuši beķerejas "Našķotava" produkciju, tostarp maizi, kas cepta, izmantojot dabisko ieraugu. Mazais uzņēmums – beķereja – ierīkots privātmājā, strādā nedēļas nogalēs – piektdienās un sestdienās, bet no 2. jūnija, sākot vasaras sezonu – arī ceturtdienās.
Kad "Našķotavā" tiek izcepta svaiga maize, cilvēki nāk un pat gaida rindā. Gaidot var redzēt visu darbošanos, kas notiek uz miltiem noklātā darbgalda, kas tiek no mīklas veidots, cepts, kas tobrīd tiek no krāsns izņemts laukā.
– Ļoti labi jutos, kad aprīlī tika atcelti kovida ierobežojumi, cilvēki drīkstēja nākt bez maskām, uzkavēties beķerejas telpās, un mēs atkal varējām komunicēt. Man ļoti svarīgs ir kontakts ar klientu, sarunas. Savā laikā rīkojām bērnu meistarklases, lai pamācītos cept, piemēram, pīrāgus, piparkūkas, maizi u. c., – stāsta beķerejas saimniece Inese Koklačova.
Viņa atklāj, ka ceptuves nosaukums "Našķotava" radies no vārda "našķi", tāpēc te top daudz kas garšīgs, ieskaitot maizi.
– Cenšamies gatavot tā, lai būtu garšīgi, cepts kā mājās, ņemot visu dabisko, vietējās izejvielas, arī to, kas pieejams un izaudzēts savā vai iegādāts novada saimniecībās. Ja cepam kūkas, tad gatavojam vārīto krēmu, izmantojam sezonas ogas, ievārījumu. Krēmu gatavojam no sviesta, mājas vistu olām. Vispieprasītākā ir klasiskā mājas torte. Iecienītas ir dažādas plātsmaizes – rabarbermaize, ābolmaize, biezpienmaize, arī smalkmaizītes, pīrāgi, saldais un sāļais kliņģeris, eklēri, kūkas, cepumi u. c. Tomēr ceļu uz "Našķotavu" daudzi mēro pēc gardās pašceptās maizes.
Vaicāta, kā tika uzsākta maizes cepšana, Inese Koklačova atzīst: – Sāku cept maizi, lasot literatūru, meklējot receptes, taču vislabāk palīdzēja tikšanās ar biedrības "Druvienas cilts" aktīvistēm. Pirms desmit gadiem tika rīkoti Eiropas Savienības apmaksāti kursi, ko vadīja Inese Zvaigzne. Bija sapulcinātas trīs kundzes, kas savulaik piedalījušās maizes cepšanas konkursos, ko rīkoja saistībā ar "Skroderdienām Silmačos". Maizes cepšanas lietpratējas dalījās ar saviem padomiem, ieteikumiem, idejām. Es arī toreiz ar lielu ieinteresētību mācījos maizi cept. Tagad, ja kas nesanāk, to var norakstīt uz daudziem faktoriem: atkarībā no laikapstākļiem – pērkona, lietus, arī garastāvokļa, un maizi nevar cept dusmās.
Uz vaicājumu, kā izcept garšīgu maizi, "Našķotavas" saimniece dalās domās: – Esmu pārliecinājusies, ka cepējam jābūt mierīgam, jākoncentrējas tikai uz maizes tapšanas procesu. Ar pīrāgiem ir citādāk – tos tik ļoti neiespaido cepēja noskaņojums.
Inese Koklačova kopā ar ģimeni izveidoja savu mazo uzņēmumu 2013. gadā. Šogad novembrī uzņēmumam apritēs deviņi gadi.
– Ideja radās pēkšņi, pat nebija plānota šāda uzņēmuma izveide. Dzīvojam mājā, kas mūsu trīs bērnu ģimenei ir pārāk liela (iepriekš te bija privātmāja ar vairākiem dzīvokļiem). Māju pamazām izremontējām un sakārtojām, vienā pusē dzīvojam paši, otrā tika ierīkots cehiņš – tā mēs to saucam. Vēlāk tapa vairākas idejas, bet viens bija skaidrs – manās mājās būs maizes krāsns. Līdz ar krāsni mūsu cehiņš apauga ar visu pārējo, – atceras beķerejas saimniece.
Viņa ir beigusi Latvijas Lauksaimniecības universitāti, ieguvusi restorānu un viesnīcu vadītāja kvalifikāciju, bet mazajā uzņēmējdarbībā daudz palīdz dzīves skola, kā arī ģimene.
"Našķotavas" attīstībā īstenots arī LAD atbalstīts projekts jaunajiem uzņēmējiem, kad tika iegādāta vitrīna, mīklas mīcītājs u. c. Arī elektriskā krāsns konditorejas izstrādājumu cepšanai ar četrām pannām, kas nu jau nomainīta pret lielāku.
Ļoti nozīmīga loma beķerejā tiek ierādīta maizes krāsnij, var teikt, ka galvenā. Tāpēc Inesei par to ir savs stāsts: – Krāsns ir vienu metru dziļa, kurinām ar egles malku (vecās saimnieces kurināja ar osi, citu koku malku), bet esmu pārliecinājusies, ka egles malka visilgāk notur siltumu. Krāsnī cepam rudzu maizi, kviešu saldskābmaizi, sēklu maizi, karašu, sviesta baltmaizi, ķiploku-siera maizīti, maizi ar sīpoliem un sieru u. c. Maize rūgst īstā vienkoča abrā, kas ir ap 150 gadu veca. Esmu pārliecinājusies, ka šādā abrā maizes mīkla rūgst vislabāk. Abras gatavo dažādas, tomēr esmu palikusi pie tradicionālām, pārbaudītām vērtībām. Sākotnēji maizes krāsns bija uzmūrēta citādāka, ar zemāku muti, bet ar laiku strādājot sapratu, ka mugurai nepatīk bieži zemu liekties. Vīrs Atis kopā ar kolēģiem pārmūrēja krāsni, kāda tā ir tagad. Maizi ievieto krāsnī ar lizi, un saldskābmaize izcepas 50 minūtēs-stundas laikā, rudzu maize ilgāk – pusotrā stundā.
Maizi cepu katru nedēļu nelielā daudzumā, lai būtu svaiga maize. Mājās ceptā glabājas līdz pat trim nedēļām. Ja nu kāds kukulītis stāv neizpirkts, to paši apēdam, bet pārsvarā pašiem maizes krājumi nepaliek – reizēm pat to pērkam veikalā. (Smaida.) Te nu apstiprinās teiciens, ka šuvējam pašam nav jaunu drēbju, kurpnie-
kam – kurpju, maizniekam – maizes…
Viss sortiments, ko saražo nedēļas nogalē, tiek pārdots, un jau ir zināma pircēju plūsma – mēneša beigās pircēju paliek mazliet mazāk. Taču vasarā sestdienās beķereju apmeklē arī tie, kas uz Ērgļiem ir atbraukuši atpūsties.
Ērgļos pavisam ir trīs cepēji, bet katrai beķerejai ir raksturīgās garšas, cepumi, pīrāgi un gardumi. "Našķotavai" ir savs rokraksts, beķereja specializējas uz pašcepto maizi, "Kore"- uz kūciņām un ēdināšanu, mājražotājai Kristīnei arī ir savs sortiments.
27.05.2022.