“Kebabosta” Madonā strādā astoto gadu un jau ir pietiekami nostabilizējusies. Tās atrašanās vietu zina ne tikai autoostas apmeklētāji, bet arī mūsu pilsētas viesi.
SIA "Autem" uzņēmumu "Kebabosta", ko atvēra 2018. gadā, sākotnēji dibināja trīs domubiedri no Rīgas. No trim uzņēmīgiem puišiem laika un pārmaiņu gaitā ir palicis viens. Aicināju SIA "Autem" valdes locekli Ansi Lauriņu uz plašāku sarunu.
– Viss notiek kustībā, viss mainās, bet pamazām sakārtojas, tiekoties – sacīja uzņēmuma īpašnieks.
– Kas ir mainījies kopš sākuma gadiem?
– Nemainīgs ir fakts, ka "Kebabosta" atrodas Madonas autoostā. Telpu īres nosacījumi un cena apmierina, autoostas saimnieki ir draudzīgi.
Pirmsākumos meklējām, kur "Kebabostai" būtu labākā atrašanās vieta, un nospriedām, kāpēc gan ne autoostā. Ideja par kebabnīcu radās, jo bija patika pret ēst gatavošanu, tas gan bija vairāk hobija līmeņa pasākums. Šķita, ka mazā telpa, ko izvēlējāmies kebabnīcai, būs vairāk vai mazāk piemērota tikai Madonas autoostas apmeklētājiem. Nenojautu, ka šo gadu laikā apjoms pieaugs, un telpa kļūs par šauru. Kad radās iespēja, mēs varējām paplašināt savu darbības vidi, un tagad ieejai no otras puses notiek piegāde, lai netraucētu klientiem. Sākumā visu mēģinājām darīt paši, līdz sapratām, ka katram ir jādara tas, kas viņam ir paredzēts, nav jāpaveic viss. Mēs bijām trīs, šķita, ka varam visu, arī domāt par grāmatvedību, loģistiku, apkalpošanu, varbūt tā vēloties ietaupīt resursus. Ja resursi atļauj, tos labāk ieguldīt profesionāļos.
– Kuri uzņēmumam bija grūtākie gadi?
– Pirmie uzņēmuma darba gadi bija nesaprotamāki. Kad esi iemests darbā, bija jātiek skaidrībā, kas un kā visam jānotiek. Pirmajos gados viss jaunais bija pārsteigums. Tik daudz kas šo gadu laikā ir izmainījies, gūtas arī dažādas mācības. "Kebabostu" atvērām 2018. gada 8. jūnijā, neviens pat nedomāja, ka sekos kovida pārbaudījumi un visi ierobežojumi, kas ar to saistīti. Normālu darba ritmu izjutām tikai īsu laiku. Par laimi tas, kas bija sākuma gados, vairs nav tagad, šobrīd viss ir saprotams un prognozējams, klāt nākusi arī pieredze, lai saprastu, kas ir vajadzīgs, kas nav.
– Kādi projekti ir palīdzējuši attīstībā?
– Pašā sākumā piedalījāmies Madonas novada konkursā "Madona var labāk!" Pirmais finansējums bija sava veida solis darbības sākumam. Pēc tam iestājāmies Madonas biznesa inkubatorā, arī tur darbojāmies visu atvēlēto laiku, un šīs zināšanas augsti novērtēju. Pēc tam cita finansējuma nav bijis, rēķināmies ar saviem nopelnītajiem līdzekļiem.
– Kā vērtējat laiku, kad "Kebabostai" darbojās filiāle Līvānos?
– Filiāli Līvānos atvērām tieši tajā laikā, kad sākās kovids. Filiāle kādu laiku darbojās, atpakaļceļa nebija. Tad, kad filiāli slēdzām, uzņēmumā notika iekšējas reformas. Sapratām, ka tomēr ir jābūt uz vietas, lai uzņēmums darbotos tā, kā tam vajadzētu, nepietiek ar to, ka strādā tikai darbinieki.
– Kas jums ir labākie palīgi?
– Uzņēmuma darbībā ir iesaistīti daudzi. Mans palīgs ir vadītāja Dace Savicka, ikdienā esam atraduši darbiniekus gan no Madonas, gan tuvākās apkārtnes. Jo lokālāk tas izdodas, jo labāk, ir vienkāršāk strādāt pie kādām atsevišķām situācijām vai grūtībām. Kaut vai tad, kad ierodas skolēnu autobuss, kas piestāj pie kebabnīcas, un nepieciešama ātra apkalpošana. Ja ir tādas dienas, kas neparedzēti kļuvušas aktīvas, tad kolēģi nāk palīgā. Mums ir labs un atsaucīgs kolektīvs, maiņās strādā seši darbinieki.
– Pārtikas cenas aug augstumā. Kā noturēties un būt pieejamiem?
– Tas ir sarežģītākais uzdevums, lai uzņēmums būtu dzīvotspējīgs. Sarunās ar piegādātājiem cenšamies visu risināt. Ēst ārpus mājas bieži sanāk lētāk nekā mājās gatavot. Jocīgi, jo aiz ēdiena ir iestāde, kura maksā rēķinus, kura darbiniekiem maksā algas. Galarezultātā mēs produktu piedāvājam par saprātīgu cenu, kas pat sanāk lētāk, nekā nopirkt veikalā produktus un gatavot mājās. Taču maksā arī par apkalpošanu, par to, ka tev viss tiek sagatavots, ka ieekonomē savu laiku. Aizejot uz veikalu, varbūt kādam izdodas lēti iepirkties. Mums tas tā nav, ir diezgan sarežģīti, ēdināšanā vispār ir jāmeklē piegādātāji, ar viņiem daudz jādiskutē par cenām, arī jāmeklē alternatīvas, ja kas neapmierina. Tas ir mans darbiņš, kur savu enerģiju un laiku ieguldu, meklējot mums labāko pārtiku, tajā pašā laikā skatoties, kur un ko varētu atrast labāku par saprātīgu cenu.
Esam maza, bet, manuprāt, mājīga kebabnīca, kur var dabūt arī kafiju, kas Madonas viesiem un caurbraucējiem autoostā ir svarīgi. Kā jau standarta kebabnīcā, ir arī Coca-Cola, Fanta. Kebaba kastītē ir arī vitamīni. Dārzeņu piegādē sadarbojamies ar augļu servisu, kas ir lielie uzņēmumi. Esam sadarbojušies arī ar vietējiem uzņēmējiem, bet radās brīži, kad vajadzīgo neatradām, bija speciāli jābrauc un jāmeklē, kas bija sarežģītāk. Mums tomēr ir diezgan liels klientu skaits, un apkalpošanā viss notiek ļoti ātri, nav pieļaujama kāda iztrūkstoša sastāvdaļa. Tas ir attiecināms uz katru produktu grupu. Protams, būtu tikai apsveicami, ja varētu sadarboties ar vietējiem, bet diemžēl mūsu praksē tas nav izdevies. Piedāvājumā esam palikuši pie populārākās izvēles, un tas ir vistas gaļas kebabs. Esam testējuši arī liellopa gaļas kebabu, bet tā nav populārākā izvēle. Stāsts ir par to, cik ātri gaļa tiek izlietota. Pierasts, ka vistas gaļas rulli, ko izliekam, tajā dienā arī izcepam, un visu laiku notiek aprite, gaļa ir svaiga. Var tikai priecāties, ka ir apgrozījums, ka klientiem mūsu kebabs garšo.
– Jūsu novērojumi par ātrās ēdināšanas vietu un nozīmi.
– Ir cilvēki, kam ir vēlēšanās apsēsties pie galdiņa un ieturēt maltīti kopā ar ģimeni nesteidzīgi, lēni, uzkavējoties ilgāk. Cita lieta, kad esi skrējienā, ceļā, kad ir tāds darbs, kur nevar atļauties ilgu pauzi dienas laikā, lai paēstu. Tāpēc mums ir kebaba kastes ar galda piederumiem ko var paņemt līdzi, un ieturēt maltīti jebkur – automašīnā, atpūtas vietā vai aizvest uz māju. Ir cilvēki, kuriem nav laika, lai gaidītu, un tāpēc izvēlas mūsu kebabnīcas pakalpojumus, ir tādi, kam kebabs garšo un kam tās nav tikai ātrās pusdienas. Tas viss ir pēc klienta ieskatiem.
– Kā esat iedzīvojies Madonā?
– Madonas novads ir bijis tuvs jau kopš bērnības, jo lauku mājas atrodas Liezēres pagastā. Mācījos Rīgā, bet brīvdienās biju šeit. Es arī bērnudārzu apmeklēju Sauleskalnā. Līdz ar to ir liela saistība gan ar Madonu, gan ar apkārtni. Protams, skolas gados gribas burzmu un cilvēkus, visu, ko piedāvā Rīga, bet tagad man nekā no tā vairs negribas. Tā ir mana izvēle būt šeit, un, ja kāds liktu, negribētu atgriezties Rīgā. Madonā ir visas iespējas augt, skoloties arī bērniem, ir savs miers, un to vairs negribētu mainīt.
31.10.2025.