VALDA BĒRZIŅA Madonā dzīvo kopš 1972. gada un pa šiem gadiem ir labi iepazinusi madoniešus. Arī viņu daudzi pazīst, bet šo vienmēr možo un smaidošo sievieti, satiekot uz ielas, kad viņa enerģiskā solī dodas uz veikalu „Ikdienai un svētkiem", kas atvērts pirms gandrīz divdesmit gadiem, vai savu otro darbavietu – Madonas pilsētas 2. vidusskolu, nemaz nevar nepamanīt.
Uzņēmējdarbībai Valda pievērsās Gorbačova „perestroikas" laikā, kad pamazām krita dzelzs priekškars, tika atgūta politiskā un saimnieciskā brīvība un daudz kas kļuva pieejams, par ko agrāk tikai retais uzdrošinājās sapņot. Viņa savu uzņēmumu – tūrisma biroju – nodibināja 1990. gadā, bet sešus gadus vēlāk atvēra veikalu.
Tiekoties IK „V. Bērziņas Madonas tūrisma birojs" direktore gan uzreiz norāda: – Es sevi ne par kādu spožu uzņēmēju neuzskatu. Reizēm tas pat kaitina, ja kāds mani uzrunā par uzņēmēju. Es to vairāk uztveru kā darbavietu, kā arī kā darba devēja jūtos morāli atbildīga pret saviem darbiniekiem. Mēs esam neliels kolektīvs, kā saka, paši esam sev saimnieki, tirgotāji, apkopēji, kurinātāji. Arī apgrozījums nav liels. Esmu noslēgusi arī individuālo līgumu par grāmatvedības pakalpojumiem.
– Kā, darbojoties tūrisma jomā, nonāci līdz domai atvērt veikalu Madonā?
– Šo ideju aizguvu Rīgā, kur noskatījos, ka tūrisma birojiem ir arī veikali. Turklāt tas bija laiks, kad tūrisma pakalpojumi Madonā kļuva aizvien mazāk pieprasīti un, lai nebūtu pasaules nabags, vajadzēja sākt vēl kaut ko darīt. Tā rīkoties ieteica arī kolēģi, un es nodibināju savu veikalu. Nekāda lielā peļņa gan nesanāk, bet maizes rieciens ir visiem. Pateicoties tam, varu samaksāt par komunālajiem pakalpojumiem un dzīvot trīsistabu dzīvoklī. Protams, allaž laikus tiek nomaksāti visi nodokļi, parādu man nekad nav bijis.
Tiesa, jau daudzus gadus neorganizēju tūristu grupas, bet interesanti, ka cilvēki to nav aizmirsuši un joprojām kāds vēl piezvana un pārvaicā, vai tiešām es vairs nesniedzu gida pakalpojumus. Taču padomu nekad neatsaku un varu ieteikt gan valstis, kuras apskatīt, gan konkrētus tūrisma maršrutus.
Vēl es strādāju Madonas pilsētas 2. vidusskolā, kur skolēniem mācu kultūras vēsturi. Slodze ir neliela, bet šis darbs man ir dvēselei.
– Kāds bija šā gada sākums – vai tas salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, kad Latvijā tika ieviests eiro un pirmajās divās nedēļās varēja vēl maksāt arī latos, bet atlikums jau bija jāizdod eirocentos, sācies mierīgāk?
– Gads iesācies diezgan klusi, bet apmēram tāds janvāris jau ir gandrīz katru gadu. Eiro ieviešana mums grūtības nesagādāja. Eiro mēs jau sen bijām iepazinuši, bet tai pašā laikā jāatzīst, ka daudziem pircējiem eiro nepatīk un daļai šķiet, ka cenas ir kļuvušas lielākas, lai gan mēs savā veikalā neko neesam palielinājuši – tās visas tika pārrēķinātas atbilstīgi noteiktajam maiņas kursam. Taču daži tam negrib ticēt pat tad, kad ar kalkulatoru kopā pārrēķinām, cik tas maksātu latos, un skaidri redzams, ka vairākām precēm cenas esam noapaļojuši pat uz leju.
– No kā visvairāk ir atkarīga veiksmīga tirgotāju darbība?
– Izšķirošā nozīme, protams, ir iedzīvotāju pirktspējai. To ietekmē arī tas, ka cilvēku ir palicis jūtami mazāk. Pirms gadiem septiņiem šī tendence bija ļoti raksturīga tieši Latvijas laukos, tagad tā ir skārusi arī mazpilsētas, un arī Madona ir kļuvusi daudz tukšāka. Nekas neliecina, ka šai ziņā kaut kas būtiski varētu mainīties.
Pirms pāris gadiem mainījām veikala atrašanās vietu, un tas nedaudz traucē. Joprojām ir cilvēki, kuri vispirms dodas uz iepriekšējo veikala mītnes vietu un mūs meklē iepretim „Krūmiņa beķerejai". Bet tie, kas grib, protams, atrod, kaut ieeja veikalā, kas tagad atrodas Saules ielā 1, ir no sētas puses. Taču mums ir arī jauni pastāvīgie klienti, jo blakus atrodas daudzu iecienītās „Copes lietas", tāpat autostāvlaukums.
Veikala darbu negatīvi ietekmē arī garās svētku brīvdienas, kad cilvēki naudu izdod pārtikas precēm, viesību rīkošanai. Ietekmē laikapstākļi, kā, piemēram, šajās dienās, kad bija tik slidens un cilvēki bez vajadzības nenāca no mājas laukā. Ietekmē autobusu kustība, cik bieži kursē sabiedriskais transports, un arī notikumi pasaulē.
– Daudzi Madonā ir bez darba un regulāriem iztikas līdzekļiem. Kādas ir tavas domas, vai varbūt, pirms braukt strādāt uz ārzemēm, būtu vērts kļūt par pašnodarbināto personu, uzsākt uzņēmējdarbību?
– Mēģināt vajag vienmēr. Nekad iepriekš nevar zināt, kam biznesā veiksies, kam – ne. Tiesa, bez starta kapitāla ir grūti ko iesākt, bet, ja tas ir, baidīties nevajag, ir jāriskē – varbūt tomēr izdodas un labākas dzīves un darba meklējumos nebūs jādodas pasaulē. Kapitālismā jau darbavietas neviens klāt nenesīs.
Arī es pirms tam taču nevarēju iedomāties, ka pievērsīšos uzņēmējdarbībai. Ja kāds man būtu teicis, ka atvēršu veikalu – es nudien neticētu. Vēl aizvien pati par to brīnos, tāpat kā par to savulaik bija pārsteigti daudzi pazīstami cilvēki.
– Vai vari atklāt savu noslēpumu – kur visus šos gadus ņem enerģiju?
– Es teiktu, ka dzīvespriekā un cilvēkmīlestībā. Es visā cenšos saskatīt pozitīvo. Man patīk pat sniegs un lietus. Pozitīvi uzlādējos, jau 17 gadu dejojot Madonas dāmu deju kolektīvā. Vēl arvien man patīk modēties, un arī tas palīdz uzturēt dzīvesprieku.
Man ir vairākas profesijas. Vispirms es pabeidzu Rīgas 3. medicīnas skolu. 40 gadu vecumā absolvēju Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un literatūras fakultāti un papildus tam – varu mācīt kultūras vēsturi. Man ir arī gida sertifikāts.
Ne vienmēr šai ziņā esmu tikusi saprasta. Bija cilvēki, kas pauda neizpratni, kāpēc gan būtu jāstudē divu bērnu mātei, kas ir sociāli nodrošināta, dzīvo trīsistabu dzīvoklī un kurai ir vīrs, kas, strādājot 6. CBR par galveno inženieri, labi pelna. Bet tam bija savi iemesli. Medicīna un latviešu valoda un literatūra mani vienmēr ir interesējusi. Turklāt, ņemot vērā, ka veselības ziņā esmu bijusi diezgan vārga jau kopš dzimšanas, mani māca šaubas, vai pietiks spēka, lai visu dzīvi nostrādātu par medmāsu, pie tam nakts maiņās.
Diemžēl pēdējos gados esmu pametusi novārtā miniatūru rakstīšanu.
Reizēm sevi pieķeru pie domas, ka vajadzētu tās apkopot un varbūt pat izdot. Dīvainākais gan ir tas, ka pati esmu dzīvespriecīga, bet miniatūras man ir smagas, tajās dominē ceļš un smagi vērojumi, atspoguļojas arī tas, cik smagos biznesa ratos esmu iekāpusi. Bet katrs cilvēks jau ir pretrunu pilns.
– Uz Madonu dzīvot un strādāt atnāci no Kurzemes?
– Kad jautā, kur ir mana dzimtā puse, es atbildu, ka nāku no Kurzemes katla mežiem. Kādam no malas to ir grūti iztēloties, cik kara gados Kurzeme tika piesārņota ar ķīmiju un cik daudz tur bija munīcijas. Dīķī nevarējām peldēties, dzīvojām kā uz pulvermucas. Nevarēja arī turēt govis, tās, indīgo zāli pieēdušās, piepūtās un nobeidzās, bet kazas bija izturīgākas.
Arī mājas bija nopostītas, bija jādzīvo pirtiņās kā tādos pusbunkuros. Cauri cilvēku galvaskausu skeletiem auga mellenes un citas meža ogas. Mēs ar brāli un māsu nekad tās neēdām, bet bērnībā nebija tādas vasaras, kad kāds bērns kaimiņos nebūtu saindējies ar šīm ogām un nomiris. Kurzemes meži joprojām man sapņos rādās.
Bet par māti un tēvu man ir vislabākās atmiņas. Esmu uzaugusi ģimenē bez alkohola, bez rupjiem vārdiem un arī smēķēšanas, taču dziļā nabadzībā. Tēvs bija bezgala godīgs, ka no kolhoza tīruma pat nevienu vārpiņu uz mājām nepaņēma.
Bet mans pirmais garīgās izaugsmes laiks bija Aizputes slimnīcā, kur deviņus gadus nostrādāju par virsmāsu jeb vecāko māsu. Tas bija labs laiks, kad guvu vērtīgu dzīves pieredzi un nostiprinājās raksturs, bet pret darbiniekiem es ne reizi nepacēlu balsi.
– Kādēļ pēc daudzpartiju sistēmas atjaunošanas izvēlējies LSDSP?
– Sava nozīme bija dakterim Gunāram Ozolam, kas patiešām ir sociāldemokrāts pēc pārliecības. Kā viņš saka, sociāldemokrātus viņš nenodošot arī tad, ja būs palicis pēdējais biedrs šajā partijā. Arī es domāju, ka Latvijas sociāldemokrātiskā partija visvairāk iestājas par lielāku sociālo taisnīgumu plēsīgajā kapitālismā. Tas, ka vieni peldas naudā, bet citi ir spiesti ubagot, man nav pieņemami.