Pagājušajā piektdienā Madonu apmeklēja ekonomikas ministrs Artis Kampars. Madonā ministrs gan tikās ar uzņēmējiem, gan piedalījās informatīvās kampaņas „Dzīvo siltāk!" rīkotajā seminārā. Saspringtajā grafikā ministrs izbrīvēja laiku arī sarunai laikraksta „Stars" redakcijā.
– Jums šodien bija tikšanās ar vietējiem uzņēmējiem. Kādus jautājumus pārrunājāt?
– Uzņēmēji runāja par diezgan konkrētām lietām. Nereti nākas diskutēt par lielām un netveramām lietām, taču uzņēmēju auditorijās ārpus Rīgas, īpaši novados, jautājumi ir konkrēti un brīžiem pat specifiski. Galvenokārt tie saistījās ar dažādām procedurālām barjerām un ierēdniecības nevēlēšanos atvieglot uzņēmējiem dzīvi. Bija vairāki jautājumi arī saistībā ar struktūrfondu projektu virzību, daži jautājumi šai kontekstā bija pat asi. Uzņēmēji arī vēlējās zināt to, kādi būs valdības soļi, kas virzīti uz tuvāko vai vidējo termiņu.
– Šobrīd viena no aktualitātēm ir Ministru kabinetā konceptuāli atbalstītā mikrouzņēmumu atbalsta pakete.
– Lai atbilstu kritērijiem, mikrouzņēmumos dalībniekiem, ja tādi ir, jābūt fiziskām personām. Mikrouzņēmuma apgrozījums kalendāra gadā nedrīkstēs pārsniegt 70 000 latu, bet darbinieku skaits jebkurā brīdī – ne vairāk kā piecus cilvēkus. Principā tie ir mazie, es pat teiktu, ģimenes uzņēmumi, kas ir ļoti aktuāli laukos. Viņi varēs izvēlēties sev piemērotāko modeli, vai nu maksāt 20% no gada apgrozījuma, tai skaitā atskaitāmajām izmaksām, vai tos nodokļus, kurus maksāja līdz šim. Diskusijas par jauno nodokli ir bijušas garas un plašas, tādēļ man ir prieks, ka šis likumprojekts beidzot ir nonācis Saeimā, kas to, cerams, pēc iespējas ātrāk, līdz 1. maijam, pieņems.
Diskutējot par mikrouzņēmumu nodokli, izskanēja arī pretargumenti, kas nāca no grāmatvežu asociācijas un arodbiedrību pārstāvjiem, proti, ka šāda nodokļa ieviešana izveido pilnīgi citus noteikumus daļai sabiedrības, kas nav taisnīgi attiecībā pret pārējiem. Taču jāapzinās, ka šī ir tā uzņēmēju grupa, kas šobrīd, pēc statistikas datiem, nemaksā gandrīz nekādus nodokļus. Tiek atrastas dažādas metodes, lai no nodokļu nomaksas izvairītos, tādēļ šādā situācijā mums šķiet pareizāk iedot vienu nelielu, viegli administrējamu nodokli, kas nerada apgrūtinājumu arī uzņēmējam. Šis varētu arī kalpot kā nozīmīgs stimuls mikrouzņēmumu attīstībai Latvijā. Labi zinām, ka Eiropā tieši šie uzņēmumi balsta ekonomiku un nodarbinātību.
– Daudz tiek runāts par to, ka valstij visvairāk nepieciešami tieši lieli ražošanas uzņēmumi, kas spēj ražot eksportspējīgu produkciju.
– Attīstītajās Eiropas valstīs struktūra ir aptuveni šāda – 70% līdz 80% nodarbināto strādā mazos vai vidējos uzņēmumos, taču tieši tikpat procentu no IKP tiek radīts lielajos konkurētspējīgajos uzņēmumos. Abām šīs struktūras pusēm ir jābūt balansā, tādēļ nevar pateikt, ka viena ir svarīgāka par otru, taču neapšaubāmi Latvijai bez lielu, spēcīgu, inovatīvu uzņēmumu radīšanas diez vai izdosies panākt ekonomisku stabilitāti un augšupeju. Galvenā prioritāte ir eksports. Tam ir jābūt ar pēc iespējas lielāku pievienoto vērtību, taču šādas ražotnes neradīsies vienā dienā. Sākumā vajag akumulēt līdzekļus un resursus. Viens piemērs ir granulas, par ko man vaicāja arī vietējie uzņēmēji – vai tās vajag eksportēt? Kamēr nav savas celulozes vai papīra rūpnīcas, vajag sākt ar tādām lietām kā granulas. Mums ir nepieciešams jebkāda veida eksports, un, par laimi, valstī ir industrijas, kuras spēj konkurēt un ieņemt konkrētas nišas. Starp šīm jomām var minēt, piemēram, farmāciju, pārtikas rūpniecību, mašīnbūvi un metālapstrādi. Šobrīd notiek arī nopietns pārrunu process ar Ārvalstu investoru padomi un pašvaldību pārstāvjiem par dažādiem atbalsta mehānismiem un infrastruktūras izveidi. Tiesa, dažreiz rodas duāla situācija: no vienas puses, mēs vēlamies piesaistīt investorus un investīcijas, bet, no otras, mēdzam pret daudz ko iebilst. Piemēram, gadījums Ikšķilē ar „Saint-Gobain" rūpnīcas celšanu. Iedzīvotāju kategoriski noraidošās attieksmes dēļ rūpnīca netika uzbūvēta. Līdzīga situācija atkārtojas Kuldīgas novada Gudenieku pagastā ar dāņu uzņēmēju vēlmi būvēt cūku fermu. Iedzīvotāji iestājas arī pret šo ieceri. Līdz ar to situācija ir tāda, ka mēs it kā esam atvērti investīcijām, taču, kad nonāk līdz konkrētām lietām, esam pret to. Valsts politika šādos jautājumos var darboties tikai līdz brīdim, kamēr konkrētā pagasta iedzīvotājs neizlems investoru sūtīt divas mājas tālāk.
– Vai jums nerada bažas tas, ka Latvijā jau tuvākajā laikā radīsies problēmas ar kvalificētu darbaspēku, ar to domājot ne tikai fizisko cilvēku daudzumu, bet sniegtās izglītības atbilstību mūsdienu starptautiskajām prasībām?
– Tas, ar ko līdz šim esam lepojušies, ir otrā vieta pasaulē pēc augstākās izglītības pieejamības, taču problēma ir tā, ka Latvijas augstākās izglītības kvalitāte šobrīd ir konkurētnespējīga. Zinu, ka šo publikāciju lasīs daudzi skolotāji un arī kāds augstskolu pasniedzējs, tādēļ esmu gatavs iepriekš teikto atkārtot un, ja nepieciešams, arī par to strīdēties, taču tas nav tikai mans viedoklis, to apliecina arī dažādi, tai skaitā Pasaules Bankas, pētījumi. Bieži vien mēs ar strukturālajām reformām saprotam vien valsts pārvaldē veiktās izmaiņas, kas nenoliedzami ir nepieciešamas, taču, ja jau šogad neuzsāksim reformas profesionālās un augstākās izglītības sistēmā, tad diezin vai mums būs konkurētspējīgi cilvēki, kas spēs sekmīgi darboties tajās ekonomikas nozarēs, kurām valsts šobrīd sniedz atbalstu. No valsts budžeta tiek finansētas 32 augstskolas. Pēdējos četros gados finansējums ir četrkāršojies, taču rezultāts ir bijis negatīvs. Man saistībā ar šo jautājumu bija iespēja vadīt darba grupu, un iespaids, ko tajā guvu, ir diezgan nomācošs. Arī augstākās izglītības ekspertu līmenī katrs aizstāv tikai savu konkrēto lauciņu un pieprasa lielāku finansējumu. Manuprāt, mums būs jārīkojas citādi. No valsts budžeta jāfinansē līdz piecām augstskolām un jāpieprasa konkrēti kvalitatīvi rezultāti. Pārējās augstskolas var darboties brīvā tirgus apstākļos.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 25.03.2010.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto