– Es nevaru iedomāties, ka saviem strādniekiem atļautos pateikt, ka viņus kaut kad rudenī varbūt atlaidīs. Un tad lai paši tālāk zīlē. Mēs piedāvājam tā – labāk pieliekam pie cita darba, par ko varbūt mazāk samaksā, bet cilvēks vismaz strādā, nevis sēž nedēļu mājās, – Laimonis Onzuls nosoda valsts attieksmi pret budžeta samazinājumu visvairāk skartajiem.
Šāda frāze un dzīves pārliecība ir veiksmīgas darbības pamatnoteikums, un SIA „Latvāņi" izaugsme tam ir lielisks piemērs.
– Šis jautājums laikam ir neizbēgams: kā ar darbu ir jūsu uzņēmumā? Vai nav nācies atlaist strādniekus?
– Strādnieku ziņā nekādi samazinājumi mūs nav skāruši, vēl joprojām esam ap 140 cilvēku. Apmēram puse no tiem ir vietējie – bērzaunieši, bet pārējie – gan no Madonas, gan Kalsnavas, gan no citām tuvumā esošām vietām. Tas tāpēc, ka, vēsturiski skatoties, mūsu firma ir viena no pēdējām Bērzaunē, kas tika reģistrēta, tāpēc tajā laikā strādnieki jau bija atraduši darbus citos uzņēmumos. Paši ar sievu dzīvojam netālu no Gaiziņkalna; viņa ir no Lubānas, es – no Rīgas. Uz šo pusi pārcēlos pirms gadiem 27, jo tolaik Rīgā nebija, kur dzīvot. Viens no svarīgākajiem aspektiem ir tas, ka šis ir ģimenes uzņēmums un strādājam tik, cik vajag, nevis tik, cik stundu noteikts. Taču par to atkal ieņēmumu dienestam jāattaisnojas, ka, piemēram, sestdienā ir strādāts; tā ražotnēs notiek, ka reizēm darba ir vairāk, un tad, palielinoties ražošanas apjomam, kaut vai nakti neguli, bet ir jāpaspēj.
Protams, nav jau tā, ka valstī notiekošais mūs nav ietekmējis. Iet kā pa celmiem. Taču galvenais ir strādāt un neapstāties. Cilvēkus neatlaižam, un tādējādi izdodas pārvarēt cenu kritumu tirgū. Piemēram, gada sākumā „Latvijas valsts meži" (LVM) piešķīra labu cenu baļķiem, un tas izglāba daudzus mazākus uzņēmumus. Piedāvājums bija pietuvojies poļu līmenim, un, tā kā Latvijas koks ir labāks, darbs neapstājās un poļi mūs no tirgus neizspieda.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 04.07.2009.
OĻĢERTA SKUJAS foto