Varakļānu pagasta zemnieku saimniecībā „Dzenīši" jau četrpadsmito gadu saimnieko Jānis un Rita Dzenovski. Jau kopš pašiem pirmsākumiem šī ir bijusi bioloģiska saimniecība; pašlaik tajā nodarbojas ar trim nozarēm – piensaimniecību, aitkopību un kartupeļu audzēšanu.
„Dzenīšu" saimniekiem darba vasarā netrūkst, jo sertificētās zemes platība ir liela – 63 ha. Ir 17 slaucamas govis, 60 aitu mātes ar jēriem, vistas, tītari un 4 ha liels kartupeļu lauks. Rita Dzenovska atklāja, ka 1995. gadā, kad ar vīru atnākuši uz šo saimniecību, darbs sākts pilnīgi no nulles: – Tajā laikā mums patiešām nebija nekā, bet tagad ir visa nepieciešamā tehnika: gan kartupeļu stādīšanai, rakšanai, gan kombains, gan traktors. Arī lopus ar laiku iegādājāmies. Pirmo traktoru nopirkām, kaut nebija ne santīma pie dvēseles. Par laimi, bija mežs, ko izstigojām, pārdevām baļķus. Avīzē izlasījām, ka pārdod traktoru uz līzinga, tas nebija dārgs. Ar šī pirmā traktora pārdevēju vēl ilgi turpinājām sadarbību un iegādājāmies arī pārējo tehniku. Ja savu reizi nebija visas nepieciešamās summas, tad maksājām pa daļām, bet banku pakalpojumus gan neizmantojām.
Izvērtē nozaru izdevīgumu
Sākumā kartupeļi esot audzēti pārtikai, taču vēlāk saimnieki izdomājuši, ka papildus jāaudzē sertificēts sēklas materiāls, un šogad izlēmuši audzēt arī kartupeļus cietei. Tagad esot jāizvērtē – ja ar kartupeļiem veiksies labi, tad govis, iespējams, vairs neturēs. Saimniece paskaidroja: – Izrēķinājām, ka, ja dienā izslauc 100 l un pārdod par 10 santīmiem litrā, kas ir šā brīža iepirkuma cena, tad ar 2 ha kartupeļu cietei var nopelnīt krietni vairāk. Turklāt, kartupeļi ir sezonas darbs, bet darbs ar govīm – bez atvaļinājuma. Visus šos gadus strādāt bez atpūtas nu jau ir nedaudz apnicis. Tāpat arī piensaimniecības nozare slīd aizvien uz leju. Ja saimniecībai ir viena nozare, tad cilvēks strādā ar entuziasmu. Bet, ja pamēģina vienu otru, tad sāk rēķināt un skatīties, ar ko izdevīgāk nodarboties.
Izslauktais piens tiekot pārdots AS „Preiļu siers", taču šī sadarbība nemaz nav tik rožaina. Pēc Ritas vārdiem, firmas pārstāvji zāģē to zaru, uz kura paši sēž.
– Pirms pāris dienām mūsu bankas kontā tika ieskaitīta nauda tikai par marta otro pusi. Arī iepriekš maksājumi kavējās. Man grūti saprast, kā viņi iedomājas turpināt strādāt, ja nebūs ražotāja – zemnieka. Laikam jau sevi mierina ar domu, ka ievedīs piena pulveri no ārzemēm, un viss būs labi. Lai jau ved! Lauku cilvēks vēl kaut ko izdomās un izķepurosies, bet, cik esmu novērojusi, pilsētnieki uz darīšanu gan nav tik naski un gaida visu jau gatavu, – jautāta par sadarbību ar piena iepircējiem, atbildēja „Dzenīšu" saimniece.
Šajos grūtajos laikos zemnieki nereti izvēlas savu produkciju pārdot bez starpniekiem, kuriem jāmaksā barga nauda. Dzenovski aitas un jēra gaļu pārdod vietējā tirdziņā, pircēji mēdzot braukt arī uz viņu saimniecību.
Ir jāsaimnieko, nevis jāizsaimnieko
Veiksmīgai saimniekošanai pamatā jābūt vienādiem mērķiem un domām ģimenē, taču ir vēl kāds svarīgs aspekts – Dzenovsku ģimenei nav kredītu sloga. Esot dzirdēti daudzi gadījumi, kad zemnieki nopērk visjaunāko tehniku, lepnas automašīnas un mājas, paņemot kredītus bankā, un pēc tam nevarot vien tos obligātos procentus nomaksāt.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 18.07.2009.
Autors: LAURA VOITIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto