Ja ne bīstamais jaunais vīruss nebūtu izplatījies par pandēmiju, droši vien SIA "ARRO BUSS" autobuss nedēļas nogalē būtu devies kādā braucienā, vizinādams klašu grupas no skolām, sporta skolas audzēkņus vai arī devies kādā tālākā maršrutā, jo ir taču pavasaris.
Tā kā neregulārie pasažieru pārvadājumi ir viena no nozarēm, kur ārkārtas situācija likusi sevi manīt un "nobremzējusi satiksmi" jau no paša sākuma – 14. marta, SIA "ARRO BUSS" darbs ir pilnībā apstājies. Autobusi un mikroautobusi, kas līdz šim bija vajadzīgi, lai dotos dažādos norīkojumos, tagad atrodas vistiešākajā nozīmē dīkstāvē.
SIA "ARRO BUSS" valdes loceklis Pēteris Sniedze konstatē: – Viss ir sezonai sagatavots – autobusi ir tehniskā kārtībā, sagatavoti braucieniem – riepas, sajūgi nomainīti, tehniskā skate izieta, apdrošināšana nokārtota, darbnīcas ir, materiāli sagādāti… Darbs autobusiem bija paredzēts, un, ja braucieni notiek, cerējām, ka nopelnīsim, lai atmaksātu arī visus nodokļus. Tikai – kritiski, ka notiek tā, kā tagad notiek – autobusiem darba pašlaik nav, jo nedrīkst arī nekur braukt, pasākumi nenotiek. Pats no darba devēja esmu kļuvis par darba ņēmēju. Visu naudu ieguldījām autobusos, un tagad – reāla krīze. Abu lielo autobusu iegādei tika ņemti Attīstības finanšu institūcijas ALTUM kredīti. Ja tagad kredītdevēji nedos kredīta atmaksas brīvdienas, nemaz negribas domāt par tālāko – pilnīga panika. Veselu nedēļu gudroju, ko tagad darīt. Liels paldies Edmundam Dzilnam, kas man deva iespēju strādāt, un darbs ikvienam ir labs "plāksteris".
Pēteris atceras, ka jau 12. marta vakarā sācis saņemt ziņas, ka skolas atceļ plānotos pasākumus, atsaka kādu autobusu, jo iepriekš pieteiktajos braucienos nedosies: – Ja ne pandēmija, martā skolēnu brīvdienās bija ieplānoti maršruti uz sporta sacensībām, ekskursijas. Visi braucieni bija saplānoti, gandrīz viss marta kalendārs bija pilns. Marta sākumā vēl likās, ka tūlīt sāksies aktīvā sezona, taču pamazām visi reisi tika izsvītroti, kāds vispār neatzvanīja, un to sapratu, jo kādi gan braucieni, ja izsludināta ārkārtas situācija. Vēl nav zināms, vai ārkārtas situācija beigsies ar 14. aprīli vai tiks pagarināta. Man jau šķiet, ka ar mēnesi nepietiks, lai vīrusa izplatību ierobežotu. Arī skolēnu dziesmu svētkus, iespējams, pārcels. Relatīvi globālā līmenī tas nebūtu nekas, taču pasažieru pārvadājumu firmām, ja nepalīdzēs valsts, draud bankrots.
Pēteris Sniedze ar pasažieru pārvadājumiem uzsāka nodarboties jau 2008. gadā, SIA "ARRO BUSS" dibināta 2012. gadā. Pirmais autobuss bija lielais LAZs, taču pamazām tika rakstīti un iesniegti biznesa plāni, piesaistītas nozīmīgas investīcijas tehnikas iegādei. Patlaban uzņēmuma rīcībā ir visu izmēru transporta līdzekļi, sākot no 8 vietu busiem līdz pat 49 vietu autobusam.
– Darba kārtībā ir Neoplan Cityliner, Renault Iliade, Isuzu Turquoise, Mercedes Benz 814, Ford Transit, Volkswagen LT un Volkswagen T4. Tikai tie patlaban nevienai pasažieru grupai nav vajadzīgi. Līdz koronavīrusa izraisītajai krīzei bija pat brīži, kad visiem transportu vajadzēja un autobusi bija uz izķeršanu lielāku pasākumu laikā. Mums pat ir mašīnīte cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Kādreiz uzņēmums piedāvāja arī kravas pārvadājumus, no kā atteicos, taču, ja tie vēl būtu tagad, tas būtu kā rezerves variants. Orientējoties tikai uz ko vienu, piedzīvo atsitienu. Labi, ka to saprot mani šoferi, ģimene. Sieva Dace, arī dēli Ronalds un Arnolds paši arī ir autovadītāji, labi palīgi, taču man kā uzņēmuma īpašniekam ir traka situācija. Valsts pasažieru pārvadājumiem ir dotācijas, bet privātajiem – jāizdzīvo gan vieglāki, gan grūtāki laiki. Cerība gan mirst pēdējā, jācer, ka kaut kā tomēr izdzīvosim un pārdzīvosim.
Darbnīcās sastopam Ronaldu Sniedzi, kas ir pabeidzis Rīgas Tehnisko koledžu, ieguvis autoelektriķa specialitāti un pirms šīs krīzes strādāja ģimenes uzņēmumā. Patlaban viņš ārkārtas situāciju izmanto, lai padarītu savus darbus, kuriem līdz šim nebija laika. Vaicāts, kā jūtas piespiedu pauzē, jaunietis atzīst: – Nav patīkami, kad dzird par koronavīrusa izplatību, un nepatīk situācija, kad reāli apstājies ģimenes uzņēmuma darbs. Neviens jau nezina, cik ilgi turpināsies un kā izvērtīsies šī situācija. Mūsu ģimenes uzņēmumam trakākais ir aizdevuma atmaksa, lai neuzliek soda naudu, un redzēs, vai iedos solītās kredīta brīvdienas, atbalstot uzņēmējus. Katra diena nes jaunas ziņas, un saprotu, ka cieš daudzu nozaru darbs.
Pēteris Sniedze piebilst: – Ja kāds domā, kas tad ir dīkstāve, te var redzēt reālu dīkstāves situāciju – busi, kuriem bija jādodas norīkojuma maršrutā, stāv, patlaban nevienam tos nevajag, jo mainījušās prioritātes.
Ronalds stāsta – kā šoferim bijusi iespēja doties dažādos reisos gan pa Madonas novadu, gan braucienos uz Latvijas pilsētām, gan Baltiju, gan ārzemēm. – Kur tikai neesmu pabijis! Pagājušajā vasarā biju Polijā, Anglijā, Vācijā, Serbijā. Ceļā gūta pieredze, vedot grupas, sapratu, kāda ir atbildība par pasažieriem, un tas nav tā, ka tikai braucu un rēķinos ar nokļūšanu no punkta A uz punktu B.
Par to, kā izmanto laiku, kas tagad piespiedu kārtā radies, Ronalds saka: – Pieremontēju savu automašīnu, un tagad var šo to pieķimerēt. Protu metināt, skrūvēt, izjaukt un pēc tam – salikt kopā; protams, ar to ir grūtāk. (Smaida).
27.03.2020.