Dzīvē ir gan kāpumi, gan kritumi, bet sasniegt savu mērķi izdodas tiem, kas nezaudē ticību un spēku. Par SIA „Aļņi AS" izpilddirektori Martu Sparāni var teikt, ka dzīves grūtībām viņa pretī liek optimismu, un ar enerģisku uzņēmību mācās no kļūdām.
Savu uzņēmumu viņa lielīt negrib, kaut gan ceļš līdz panākumiem ir apbrīnas vērts. SIA „Aļņi AS" Varakļānos ir teju vai ģimenes uzņēmums, jo Martas Sparānes dēls Āris Sparāns ir uzņēmuma direktors. – Man dzīvē nekad nav bijis tāds direktors, kāds ir tagad. Ja agrāk varēju pielabināties, tad tagad ir lielāka stingrība. Kaut arī esmu viņa māte, man nekādu atlaižu nav, – smaidot, tomēr visā nopietnībā atklāj Marta Sparāne. Varbūt arī dēla stingrā un apdomīgā vadība palīdzējusi uzņēmumam plaukt un zelt. No pirmsākumiem – ar vienu zāģi un vienu telpu – uzņēmums ir attīstījies līdz plašai teritorijai ar divām zāģētavām un katlu māju.
– Pastāstiet, lūdzu, kā iesākāt darboties kokapstrādes jomā?
– Abi ar dēlu esam no Atspukas un darboties šajā jomā sākām pavisam nejauši. Sākotnēji SIA „Maveks – V" (kas arī nodarbojas ar kokapstrādi – aut.) mums piedāvāja iznomāt vienu no viņu zāģiem, kas pašiem nebija vajadzīgs. Es biju palikusi bez darba, jo iepriekš strādāju kolhozā par galveno dispečeri, un kolhozu likvidēja. Palikusi bez darba, sāku strādāt lopkopībā, bet tieši tad nāca šis piedāvājums, un nolēmām pamēģināt. Sajēgas nebija nekādas, un neko no kokapstrādes nesapratu. Bet nebija arī tā, ka skrējām prasīt citiem, kā kas būtu jādara. Mācījāmies visu paši. Protams, sanāca arī kuriozi; nekad neaizmirsīšu, kā iepakojām pirmo dēļu paku. Tā kā iepriekš pieredzes pakošanā nebija, darījām tā, kā to savā prātā bijām iedomājušies. Protams, tas izrādījās tālu no patiesības, un sanāca tā, ka pakošanai vajadzēja vēl starplikas un paliktņus. Nu ko, devos pie SIA „Maveks – V" puišiem, un viņi man norādīja uz stūri, sakot: – Tur tās pamatnes ir, ej un ņem. Es tik pie sevis nodomāju: diez cik man to vajag? Gan jau ar divām pietiks… Patiesībā vajadzēja vismaz četras. Tā nu tie puiši tik stāvēja un smīnēja par mani, bet teikt arī nekā neteica. Tāds tas sākums, taču pamazām, pamazām jau visu iemācījāmies. Vispār esmu sapratusi, ka es varu daudz izdarīt. Esmu strādājusi gan par priekšsēdētāju Atspukas un Dekšāres pagastos, gan par šūšanas ateljē vadītāju, gan meža skolā un tagad par izpilddirektori. Arī mans dēls šajā uzņēmumā ir gan galva, gan kakls – viņš šeit ir viss.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 04.08.2007.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto