Atcerēties, kādi visi bijām pirms 15 gadiem, ir grūti, bet a/s „Lazdonas piensaimnieks" 15 gadu jubilejā, ko nesen akcionāri atzīmēja kopā ar uzticīgākajiem piena piegādātājiem, zemnieku saimniecību īpašniekiem, atmiņas un vēlējumi plūda gluži kā piena tērcītes. Tas jau tikai tāds tīņu vecums, sacīja no Cesvaines puses ieradusies čigāniete.
Akciju sabiedrības valdes priekšsēdētāja Elvīra Utināne apsveica visus, kam darba dzīve saistās ar a/s „Lazdonas piensaimnieks".
– 1993. gada 24. martā tika atjaunots „Lazdonas piensaimnieks", bet kopš piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības dibināšanas pagājušā gada 3. decembrī jau ir apritējusi 85. gadskārta.
Tie esam mēs, kas vadīja, veidoja un notur sabiedrību. Pie viena sarunu galda esam gan ražotāji, gan pārstrādātāji, un šodien neapmierināti ir kā vieni, tā otri. Taču arī starp neapmierinātajiem mēdz būt starpība – vieni var lauzīt rokas un nesaņemt neko, otri par spīti visam spēj strādāt un gūt kaut vai mazus panākumus, kas ir cilvēku dziedinoši. Bez darba mēs nebūtu nekas, un ar nepatiku var lasīt zemkopības ministra Mārtiņa Rozes sacīto: „Visi nozarē nestrādās, visiem nebūs vairs vietas." Ja sevi zemu novērtēsim, tad visi arī piekritīs. Vajag vērtēt sevi, savu darbu augstāk, meklējot pareizo ceļu.
Atmiņu pavediens aizveda arī līdz 1993. gada pavasarim. Par pirmsākumiem Helēna Krūmiņa, realizācijas daļas vadītāja, stāstīja: – Ko no sākuma atceros? Metāla režģus, kur savietoja pienu, sapildītu stikla pudelēs. Degvielas nebija, un cik priecīgi bijām, kad atveda pirmo GAZ 51, jo mums nebija nevienas mašīnas. Devāmies meklēt zemniekus, ceļi bija netīrīti, dažkārt pat iestigām. Katru dienu ar mašīnu braucām uz Rīgu pa veikaliem un piedāvājām savu produkciju. Atvedām vienam veikalam kannu krējuma – kaut ar nazi griez, bet pārdevēja teica, ka nevajagot, esot šķidrs. Tomēr pamazām noslēdzām līgumus.
Jānis Kvants, a/s „Lazdonas piensaimnieks" padomes priekšsēdētājs, pakavējās pie Latvijas situācijas salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm: – Arī mūsu sabiedrībai „Stars 93" ir ferma, kur slauc govis, kaut prasības aug, iepirkuma cena krīt… Nesen mani paņēma līdzi braucienā uz Vāciju, kur no Berlīnes braucām 800 km uz Bavārijas pusi skatīties lielās fermas. Man pirmais jautājums bija, cik te maksā par pienu. Atbilde – vidēji 40 centu, kas, rēķinot mūsu naudā, ir 28 santīmi. Kāpēc Latvijā cena krīt, bet Vācijā viss ir kārtībā?
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 06.05.2008.
Autore: IVETA ŠMUGĀ