– Vai jūsu dzimtu ir skārušas 14. jūnija vai 25. marta represijas? – jautājām Madonā sastaptajiem cilvēkiem.
Rasma no Praulienas: – Represijas ir skārušas mana vīra ģimeni. Jānis toreiz bija vēl nepilngadīgs bērns, kad no Praulienas pagasta „Vecpoļiem" kopā ar vecākiem bija jādodas uz Tigdu tālajā Sibīrijā. Viņš atgriezās dzimtenē. Tagad jau atdusas dzimtās zemes klēpī. Kad notiek piemiņas pasākumi, es vienmēr aizeju ar ziediem.
Madonietis Pēteris: – Mūsu dzimtai tās gāja secen, jo mēs nebijām bagāti cilvēki. Zināt, cik aramzemes piederēja manam tēvam – tikai 0,80 ha! Uz Sibīriju tika izsūtīti nevainīgi cilvēki. Padomju Savienība nodarīja lielu postu. Krievus jau vajadzēja sūtīt uz Latviju, lai mācās, kā jāstrādā. Ulmaņa laikos lauksaimniecība bija ļoti attīstīta, bet Krievijā auga usnes. Reiz kāds zinātnieks teica, ka Krievija nekad netiks uz kātiem, tā kā ir nolādēta no Dieva, jo pēc revolūcijas tika nogalināti ap 20 000 mācītāju. Es uzskatu, ka PSRS ir nodarījusi ne mazāk ļaunuma kā Vācija.
Madonietis Egīls: – 25. martā uz Sibīriju izveda manu vectēvu. Dzimtenē viņš atgriezās, bet izsūtījumā sabendēja plaušas un pēc tam ātri nomira. Reti kuru dzimtu jau represijas nav skārušas.
Juris no Kalsnavas: – Tā ir traģiska lappuse latviešu tautas vēsturē, un par to skolās ir jāstāsta vairāk. Savas valsts vēsture ir jāzina.
14.06.2017.