Madonietis Māris: — Es pats nebiju, taču no mūsu iestādes barikādēs piedalījās daudzi, daļa devās ar smago tehniku, bet kādam uz vietas arī bija jāpaliek. Doties uz barikādēm bija tā vērts. Tika izcīnīta brīvība un atgūta Latvijas valstiskā neatkarība. Protams, ir daudz grūtību, bet bez tām jau dzīve nav iespējama.
Jānis no Madonas novada: — Tas bija trauksmains laiks. Daudzi devās uz Rīgu, bet daudzi palika strādāt uz vietas. Arī skatoties šodienas acīm, stāvēt uz barikādēm bija vērts. Latvija atguva neatkarību, un tas izsaka visu. Taču modrību nevar zaudēt, ir jābūt gataviem aizstāvēt savas vērtības. Tas ir katra Latvijas pilsoņa pienākums, par savu tēvzemīti ir jācīnās.
Vija no Barkavas: — Vīrs piedalījās barikādēs. Lielu baiļu nebija, bet satraukums gan, it īpaši pēc tam, kad omonieši nošāva mūsu radinieku Robertu Mūrnieku. Varēja jau būt visādi. Taču brīvību bez upuriem laikam jau nevar iegūt. Latvijas gadījumā to nebija pārāk daudz, bet tas, protams, tiem, kas zaudēja savus tuviniekus, ir ļoti sāpīgi.
Madoniete Vija: — Drusku bija arī bailes, bet ļoti liela bija ticība, ka Latvija atgūs savu neatkarību. Es domāju, ja tāda nepieciešamība rastos, ļoti daudzi arī tagad dotos uz barikādēm. Nekas cits neatliktu, jo tad mēs būsim pazuduši.
Viedokļus uzklausīja
ŽEŅA KOZLOVA
24.01.2023.