15. septembrī Madonas mūzikas skolā Valsts asinsdonoru centra Latgales filiāle organizē kārtējo donoru dienu. – Vai jums kādreiz dzīvē ir iznācis nodot asinis? – vaicājām vakar Madonā sastaptajiem cilvēkiem.
Aivars no Lubānas: – Jā, un ne reizi vien. Padomju laikos biju tā saucamais maksas donors, kad vajadzēja, tad izsauca uz slimnīcu, bet galvenokārt jau atbalstu šo kustību tāpēc, ka vēlos palīdzēt cilvēkiem, kas nonākuši nelaimē. Savukārt brīvdienas, kas pienācās kamēr strādāju, pagarināja kārtējo atvaļinājumu.
Rasma no Madonas: – Jā, esmu donore. Beidzamajā laikā gan vairs ne, bet kādreiz to darīju regulāri. Saprotu, cik tas ir svarīgi, reizēm pat izšķiroši, lai glābtu kāda cilvēka dzīvību. Neviens jau nevar zināt, kad viņam tāds mirklis var pienākt. Neesam no tā pasargāti.
Evija no Madonas: – Jā, ļoti daudz, nemaz saskaitīt nevar, un joprojām esmu aktīva donore. Tas sākās jau tad, kad strādāju Ogres trikotāžas kombinātā, un arī tagad Madonā to turpinu darīt. Ļoti labi, ka jūs man atgādinājāt, ka 15. septembrī būs kārtējā donoru diena. Es jau gan allaž to no „Stariņa" uzzinu. Noteikti iešu! Man ir svarīga apziņa, ka vajag palīdzēt cilvēkiem grūtā brīdī, jo arī pats vari nonākt tādā situācijā, kad asinis ļoti vajadzīgas.
Valentīna no Madonas:
– Nē, nav gan nācies. Jāatzīstas, ka esmu tāds cilvēks, kas uz asinīm nevar skatīties. Nedod Dievs, ja kāds no manējiem savainojas, tad man uzreiz paliek nelabi un nāk ģībonis. Bet, ja tā pavisam nopietni – man ir ļoti reta asins grupa, un, ja kādam ļoti vajadzētu, es censtos pārvarēt sevi un palīdzēt. Es domāju, ka palīdzēt citiem ir ļoti svarīgi.
Baiba no Madonas: – Esmu donore jau kopš 18 gadu vecuma. Asins nodošana manī izraisa pozitīvas emocijas, jūtos „vieglāk", turklāt, nododot asinis, tiek stimulēta asinsrades sistēma un atjaunojas asins sastāvs, kas tikai pozitīvi ietekmē veselību. Izjūtu ļoti lielu gandarījumu par to, ka varu nodot asinis, jo varu palīdzēt tiem, kam tās patiesi nepieciešamas.
Aptauju veica
BAIBA MIGLONE