– Vai šovasar ir jau sanācis pasēņot un pielasīt „savu" grozu baraviku? – vakar jautājām Madonā sastaptajiem cilvēkiem.
Madonietis Valdis: – Jā, un sēņot bijām arī vakar. Patlaban sēņu ir daudz, bet ne tik ļoti, kā pirms gadiem trim vai četriem. Taču viens nodalījums saldētavā ir jau pilns. Sēnes gan var atrast ne visur, diezgan maz ir sēņotāju neskartu vietu. Diemžēl arī veco mežu mūsu apkārtnē ir palicis mazāk, bet sēnes jaunajiem apstākļiem pielāgojas un aug jaunaudzēs. Latviešiem jau patīk sēņot, teiciens, ka latviešiem gēni liek meklēt sēnes, taču nav no zila gaisa radies. Kad es vēl gāju medībās, nošaut pīli man nesagādāja tādu gandarījumu, kā atrodot skaistu baraviku. No sēnēm visvairāk man patīk baravika un vēl bērzlapju podiņš, pārējās mani nekārdina.
Gundega no Bērzaunes: – Sēņot, protams, esam bijuši, jo sēnes garšo visai ģimenei. Es dzīvoju pie Gaiziņkalna, un mums ir arī savas sēņu vietas. Šogad ir ļoti daudz baraviku, toties gaileņu var atrast maz. Sēnes sāka augt augusta beigās, pēc tam, kad bija nolijuši lieti. Es domāju, ka sēņot varēsim visu septembri.
Madoniete Inese: – Savulaik tētis mums bija liels sēņotājs, bet tagad ir tā, kā ir. Pašai sēņot nesanāk aizbraukt, kaut gan garšo visas sēnes, reizēm bērzlapes pat labāk par bekām, bet zupai visgaršīgākās ir melnās sēnes. Visi stāsta, ka šogad ir baraviku gads: kilogramiem lasot un nesot pilnus spaiņus mājās. Es apskaužu tos, kuri tiek uz mežu pasēņot.
Jānis no Lubānas: – Sēņu ir daudz, bet pārsvarā mūspusē aug bērzlapes. Savukārt baravikas ir jāpameklē vai vienkārši jāzina baraviku vietas. Sēņot ejam pārdienām, esam lieli sēņu cienītāji: tās garšo gan ceptas, gan sālītas, gan samarinētas burciņās.
Andris no Murmastienes: – Patlaban sēnes aug arī mūspusē. Jau var atrast arī rudens sēnes, kā, piemēram, vilnīšus. Kad ir laiks, tad arī braucam sēņot. Vislabāk man garšo gailenes, bet tās atrast ir visgrūtāk. To ir maz. Gailenēm jau patīk priedes, smiltiņā tās aug labāk.
Aptauju veica
ŽEŅA KOZLOVA