– Kādi secinājumi pēc traģēdijas Zolitūdē, sabrūkot veikala „Maxima" jumtam, jūsuprāt, būtu jāizdara, lai nekas tāds Latvijā vairs neatkārtotos? – vakar jautājām Madonā sastaptajiem cilvēkiem.
Guntis no Ošupes pagasta: – Kaut ko tādu jau bija grūti iedomāties. Cerams, ka pastiprināsies būvniecības noteikumi un arī būvdarbu kontrole būs lielāka. Kādreiz cēla gadiem ilgi, tagad uzslien dažos mēnešos. Pēc trauksmes sirēnas brīdinājuma droši vien vispirms vajadzētu atstāt telpas, nevis jāskaidro, kāpēc tā ir sākusies darboties.
Vladimirs no Lazdonas: – Kaut kas tāds tomēr bijis gaidāms. Šis jau nav pirmais jumts, kas Latvijā sabrūk, vienīgi nekad nav bijis tik daudz cietušo. Un parasti to izraisījis lielais sniega daudzums. Noteikti ir jāpastiprina būvniecības darbu kontrole – gan projektēšana, gan izpilde, gan būvniecības normatīvi. To nedrīkst vairs pieļaut, ka cilvēki iepērkoties ietu bojā vai gūtu smagus ievainojumus.
Einārs no Mētrienas: – Šajā situācijā svarīgākais, manuprāt, nebūtu vainīgo meklēšana, bet gan – lai neviens jumts vairs nesabruktu, lai tie visi būtu droši. To, kas ir noticis, diemžēl atgriezt nav iespējams. Man liekas, ka cēlonis visiem ir skaidrs un lielā mērā zināmi arī vainīgie. Bet, ja uzsvars tiks likts uz vainīgo meklēšanu, tad vaina tiks uzvelta vismazāk vainīgajam un tam, kam būs vismazāk naudas advokātiem.
Madonietis Arnis: – Mans tēvs bija celtnieks, un tajos laikos pret būvniecību izturējās daudz nopietnāk. Tagad par būvuzraugiem nereti izvēlas puisīšus bez pieredzes. Šajā jomā strādā arī cilvēki bez atbilstošas izglītības, un arvien vairāk ir juristu. Bet, ja būvniecības speciālistiem nav noteicošās lomas, tad arī par šādu galarezultātu nav jābrīnās. Protams, arī iedzīvotājiem, izdzirdot atskanam signalizāciju, nevajadzētu paļauties, ka gan jau būs labi, bet paturēt prātā teicienu „Sargā sevi – un Dievs tevi sargās".
Madoniete Valentīna: – Kad tika publiskoti bojāgājušo vārdi, man zvanīja ļoti daudzi (pat no Rīgas) un bija priecīgi, izdzirdot manu balsi, jo izrādījās, ka vienai no bojāgājušajiem ir tāds pats vārds un vecums kā man, bet uzvārdā nesakrīt tikai viens burts. Ceru, ka pēc notikušā vairāk uzmanības tiks veltīts cilvēku drošībai, nevis tikai peļņas gūšanai. Tagad, kad dzirdēšu trauksmes signālu, skriešus došos projām un arī citus, cik vien varēšu, aiz rokas vilkšu līdzi.
Aptauju veica ŽEŅA KOZLOVA