– Vai arī jūs aizvadītajā piektdienā vērojāt brīnišķīgo dabas parādību – daļēju Saules aptumsumu? – vakar jautājām Madonā sastaptajiem cilvēkiem.
Sergejs no Sarkaņiem: – Jā, caur metināmo aizsegu skatījos gan es, gan arī divi mazdēli, un varējām redzēt labi. Man tā nav pirmā reize, kad to skatos. Atceros arī pilno Saules aptumsumu 1954. gadā, kad, būdams vēl puika, ganīju govis un tās nevarēju novaldīt, jo visas pārbijušās skrēja uz māju. Kļuva tumšs, bet vai bija redzamas arī zvaigznes, to gan neatceros. Taču tas bija ļoti iespaidīgi.
Nikolajs no Igaunijas: – Es neredzēju, kaut kā nesanāca. Taisnību sakot, mani tas arī ne pārāk interesē. Dzīvoju Igaunijā un uz Madonu esmu atbraucis ciemos pie mammas.
Jānis no Vecsaikavas: – To, kā saulīti daļēji aizsedz mēness, redzēju. Man ir speciāls stikliņš, caur kuru vērot Saules aptumsumu. Es pat uzbildēju, taču bilde nav tik kvalitatīva, bet aptumsumu noskatījos no sākuma līdz beigām. Es esmu redzējis arī pilnu Saules aptumsumu. Es to ļoti labi atceros, jo man jau bija 7 gadi. Kad uz īsu brīdi palika tikpat tumšs kā naktī, biju pie savas mājas Saikavā.
Ligita no Virānes: – Īpaši to nevēroju, bet ar neapbruņotu aci kādu reizi jau uzmetu skatu saulītei, lai redzētu, kāda tā izskatās, pārvērtusies par mēnestiņu. Pat acis apžilba, kaut gan paskatījos tikai mirklīti.
Viedokļus uzklausīja
ŽEŅA KOZLOVA