– Vai jūsu ģimeni, jūsu dzimtu ir skārušas 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta izvešanas uz Sibīriju? – jautājām Madonā sastaptajiem cilvēkiem.
Jānis no Aronas pagasta: – Represijas skāra tēvu un māti. Tā bija liela netaisnība. Viņi netika izsūtīti, bet notiesāti, un sods bija jāizcieš Vorkutā. Tēvs bija aizsargs, māte kara laikā samainīja dokumentus, uzvārdu, lai mēs izdzīvotu, līdz ar to viņu paņēma ciet vēlāk – tikai 1951. gadā, bet atgriezās 1956. gadā.
Vilis no Ķeipenes: – Tad es dzīvoju Balvu pusē. Mūsu ģimenei izvešana gāja secen, bet ļoti daudzus kaimiņus izveda. Daļa atgriezās, bet daļa uz visiem laikiem palika Sibīrijas plašumos.
Madonietis Artūrs: – Represijas piedzīvoja tālāki radi. Mammas brālis bija dienējis Latvijas armijā, kurš 1940. gadā kā virsnieks atdeva godu pie Brīvības pieminekļa. Viņš tika savākts un tā arī netika atrasts, viņa liktenis nav zināms. Tā ir ļoti liela sāpe, ļoti liela traģēdija visām ģimenēm, visām dzimtām, kuras to piedzīvoja. Kā teica tante, daudzi tika paņemti no skolas sola, un atbildes nav joprojām – par ko?
Dzintra no Jaunkalsnavas: – 1949. gada martā izsūtīšanu uz Omsku piedzīvoja vecāsmātes māsa. Viņai laimējās atgriezties dzimtenē. Manuprāt, par traģiskajām Latvijas vēstures lappusēm skolās tomēr vajadzētu vairāk runāt.
Viedokļus uzklausīja
ŽEŅA KOZLOVA
16.06.2020.