Septembris Latvijā tradicionāli ir Dzejas dienu mēnesis. – Vai jūs lasāt dzeju un vai apmeklējat Dzejas dienu pasākumus? – vakar jautājām Madonā sastaptajiem cilvēkiem.
Maija no Bērzaunes: – Tagad es lasu tikai „Starā" publicēto dzeju jeb „Pieskārienu", bet visvairāk – Dzidras Bogatirevas dzejoļus: tie ir man vismīļākie. Uz tikšanos ar dzejniekiem gan neeju, mani vairāk tomēr saista proza. Piemēram, šis tas Brigaderei ir ļoti trāpīgs un mīļš. Savulaik ļoti patika Ziedonis. Man mājās no tēva ir palicis daudz dzejas grāmatu.
Madoniete Rita: – Tagad vairāk lasu kriminālromānus un grāmatas par mīlestību. Es neesmu no tiem, kas apmeklē Dzejas dienu pasākumus. Ar dzeju jau ir tā – dzīvē tās ir pamaz, un tad jau neko daudz negribas lasīt.
Silvija no Kusas: – Protams, dzeju lasu ļoti daudz un apmeklēju arī Dzejas dienu pasākumus. Pavasarī es ļoti biju iemīlējusies Ziedonī, mums izdevās noorganizēt fantastisku pasākumu ar Agra Sāra gleznu izstādi un pirmsskolas skolotāju Imanta Ziedoņa dzejas lasījumiem.
Marija no Madonas: – Savulaik, it sevišķi skolas gados, es ļoti daudz lasīju dzeju. Pirms astoņiem gadiem no Rēzeknes atnācu dzīvot uz Madonu, te arī iemācījos runāt latviski, bet latviešu valodu mācos joprojām. Tagad vairāk lasu romānus. Afišās izlasīju, ka patlaban notiek Dzejas dienu pasākumi, varbūt uz kādu arī aiziešu.
Barkaviete Antoņina: – Mēs esam tā nostrādājušies, ka nav laika ne dzeju lasīt, ne uz tikšanos ar dzejniekiem iet. Arī jaunībā, kad strādāju skolā par pavāri, man nebija daudz laika dzeju lasīt.
Aina no Liezēres puses: – Dzeju lasu, bet tagad rudenī gan vairāk sēņoju un ogoju. No dzejniekiem man ļoti patīk Lija Brīdaka, Vizma Belševica, Harijs Heislers un citi. Dzejas dienu pasākumus tikpat kā neapmeklēju, bet uz tikšanos ar bijušo Cesvaines skolas audzēkni Aivaru Banku, kas tagad raksta scenārijus un ļoti interesantas lugas, ko vietējie teātri pagastos iestudē, biju aizgājusi.
Aptauju veica ŽEŅA KOZLOVA