– Kā jums palicis atmiņā barikāžu laiks pirms 25 gadiem? – vakar vaicājām Madonā sastaptajiem cilvēkiem.
Tatjana no Madonas: – Sekoju līdzi notikumiem Rīgā televizorā, un bija visai neomulīgi, kad sākās apšaudes, tāpat iebruka televīzijā. Katrā ziņā bija vērts toreiz iestāties par savu valsti, lai cik grūti klājas, esam tomēr atguvuši neatkarību.
Silvija no Madonas: – Jā, skatījos televizoru un sekoju līdzi visiem notikumiem tur, Rīgā. Nevarēja jau saprast, kā tas viss beigsies. Uz barikādēm bija devušies arī vairāki draugi un paziņas. Vai bija vērts? Īsti pateikt nevaru. Nav tā dzīve gluži tāda, kā sapņojām – ir bezdarbs, cenas aug, daudzi devušies prom no Latvijas.
Dzintra no Barkavas: – Atceros to laiku ļoti labi, jo arī pati piedalījos barikādēs. Divas diennaktis nodzīvojām pie televīzijas torņa, neraugoties uz to, ka mājās gaidīja bērni. Es domāju, ka katram tur vajadzēja būt, lai justu to milzīgo kopības izjūtu, kāda tur valdīja. Un ne tikai latvieši tur bija. Atnesa, piemēram, krievu māmuļa karstu tēju un viskautko, un tas bija no sirds.
Gunārs no Madonas: – Pats barikādēs nepiedalījos. Skatījāmies pa televizoru un dzīvojām līdzi visām norisēm. Iepriekš gan braucām uz saietiem Daugavmalā, tāpat vēlāk uz „Baltijas ceļu". Neapšaubāmi, tas ir labi, ka mums pašiem ir sava valsts.
Viedokļus uzklausīja
BAIBA MIGLONE