– Vai jūs piedalījāties „Baltijas ceļā", un kādas emocijas tas jūsos raisa? – vakardien vaicājām Madonas ielās sastaptajiem cilvēkiem.
Iveta no Lubānas: – „Baltijas ceļā" nepiedalījos – cik nu redzēju pa televizoru. Iespaidi bija grandiozi, it sevišķi, kad visi cilvēki sastājās un sadevās rokās. Emocijas virmoja, pat skatoties to visu pa televizoru.
Inese no Madonas: – Jā, es piedalījos „Baltijas ceļā". Tajā brīdī tāda darbība bija loģiska. Braucu kopā ar muzeja kolektīvu. Šodien droši vien būtu jādara kaut kas cits, arī publika būtu jāuzrunā citādāk, jo gan fons, gan pati sabiedrība ir mainījusies. Tomēr mēs varam būt lepni, ka kaut kas tāds notika.
Gunta no Madonas: – Jā, esmu piedalījusies. Protams, emocijas bija brīnišķīgas, pacilājošas. Mūsos bija tā doma vai pārliecība, ka ir jāiet, jādara, jāpiedalās, jo sapratām, ka vajag pārmaiņas. Mēs jau uzaugām ļoti nezinoši, jo vecāki mājās nekad par to nerunāja. Bet latvietis visos laikos ir bijis karotājs. Tas vēl līdz šodienai ir ļoti saviļņojoši, skatoties tos kadrus un filmas. Un es piekrītu, kad cilvēki saka – pasaules skatījumā šis notikums ir fenomens.
Paula no Kuldīgas: – Man ir liels lepnums par to, ka mēs esam daļa no šāda liela pasaules mēroga piedzīvojuma. Šis ir lielisks piemērs tam, kā rīkoties nevardarbīgi, lai cilvēki panāktu to, ko viņi patiešām vēlas, un ietekmētu mūsu valsts likteni.
Viedokļus uzklausīja
GERDA AJANTA GAILE
27.08.2019.