– Kādas ir jūsu atmiņas saistībā ar „Baltijas ceļu"? – dienu pirms vērienīgās akcijas 29. gadadienas vaicājām Madonā sastaptajiem cilvēkiem.
Māris no Ērgļiem: – Es tajā laikā biju padomju armijā, tolaik jau nebija izvēles. Bet par šo unikālo akciju, kad Lietuva, Latvija un Igaunija sadevās rokās, protams, zinu. Būtu bijis mājās, noteikti piedalītos. Es pieļauju, ka arī tagad kaut kas tamlīdzīgs būtu iespējams. Kāpēc ne? Visi taču esam savas zemes patrioti. Es, piemēram, joprojām esmu zemessardzē.
Sanita no Ošupes: – Tikai tik daudz, cik atceros no televīzijas, bet zinu, ka toreiz, 1989. gada 23. augustā, rokās sadevās aptuveni divi miljoni visu triju Baltijas valstu iedzīvotāju. Ļoti emocionāli un aizkustinoši. Cita lieta – vai šodien vairs to darītu. Žēl to pensionāru, kas šādas vecumdienas gan nav pelnījuši.
Aivars no Valmieras: – Toreiz biju ar dēlu Vācijā pie radiem, un, lai gan bija paredzēts tur palikt mēnesi, kā izdzirdējām par šo akciju, devāmies mājup. Nevarēja jau saprast, kas notiks, bet izjūtas bija lieliskas, dziļi saviļņojošas.
Dzintra no Vestienas: – Es pati „Baltijas ceļā" piedalījos. Braucām ar Ministru Padomes autobusu un stāvējām netālu no Igaunijas robežas. Akcijā piedalījās arī mans vīrs, bet viņš brauca kopā ar vestēniešiem. Ļoti saviļņojošas atmiņas.
Viedokļus uzklausīja
BAIBA MIGLONE
22.08.2018.