– Kāds jūsu atmiņā ir palicis vēsturiskais „Baltijas ceļš"? – vakar jautājām Madonā sastaptajiem cilvēkiem.
Rasma no Mētrienas: – Šī akcija nenoliedzami sekmēja Latvijas neatkarības atjaunošanu. Neraugoties uz grūtībām, neatkarīgā valstī ir ieguvumi. Nav vairs dzelzs priekškara, var brīvi ceļot, un nav arī rindās pēc pārtikas produktiem jāstāv.
Kristīne no Ošupes: – Tā bija liela tautas vienotība, kad tik daudz cilvēku savienojās vienā ķēdē. Tagad cilvēki tādi vairs nav, bet jāatceras, ka visam, ko cilvēki dara kopā –
rokrokā, ir liela nozīme. Arī zemnieki, kad rīko piketus, savu vismaz daļēji panāk. Katrā ziņā nevar malā stāvēt un klusējot noraudzīties uz apkārt notiekošo.
Genovefa no Lubānas novada: – Savulaik es braucu uz manifestācijām Rīgā, bet „Baltijas ceļā" nepiedalījos, par to zinu tikai no preses. Šodienas acīm raugoties, es teikšu, ka stāvēt nebija vērts. Jūtos stipri vīlusies. Man ir 75 gadi, taču man, lai tikai eksistētu, vēl ir jāstrādā. Ar šausmām domāju, kā būs, kad vairs nespēšu to darīt. Vai bija vērts cīnīties, ja nav nodrošinātas vecumdienas, lai varētu samaksāt komunālos maksājumus, nopirkt zāles un paliktu maizītei? Vienīgais ieguvums – tagad muti varam brīvi virināt un nav ierobežota vārda brīvība.
Barkavietis Jānis: – Arī es kopā ar citiem barkaviešiem piedalījos „Baltijas ceļā", stāvējām kaut kur pie Valmieras robežas. Toreiz divreiz nebija jādomā, piedalīties šajā akcijā vai ne. Un arī tagad droši vien rīkotos tāpat. Es domāju, ka toreiz bija vērts stāvēt, neatkarīga valsts tomēr ir ļoti liela vērtība.
Viedokļus uzklausīja
ŽEŅA KOZLOVA