– Kādas ir jūsu domas par izstrādāto likumprojektu, kas paredz atvieglojumus 1991. gada janvāra barikāžu dalībniekiem? – jautājām Madonā sastaptajiem cilvēkiem.
Praulēniete Inta: – Es domāju, ka cilvēki ir ļoti vīlušies, jo nav sasniegts tas, par ko viņi stāvēja uz barikādēm. Šādu atvieglojumu noteikšana tikai tracinātu tautu. Kas pēc 25 gadiem izšķirs, kurš patiešām tur bija, bet kurš – ne? Nevienu taču tur nereģistrēja.
Barkaviete Ināra: – Atvieglojumi būtu jādod tikai tiem, kas cieta, tika ievainoti vai zaudēja tuviniekus un apgādniekus. Šaubos, vai tos vajadzētu paredzēt masveidā, drīzāk es esmu „pret", nevis „par".
Raimonds no Bērzaunes: – To nevajag darīt. Protams, visa cieņa barikāžu aizstāvjiem, kuri to darīja, pārliecības vadīti. Bet daļai tas tobrīd vienkārši bija piedzīvojums, īsti pat neapjēdzot, ko dara. Es pieļauju, ka uz barikādēm devās arī tādi, kam pēc tam par tur notiekošo bija jāziņo attiecīgām iestādēm. Un atvieglojumus tagad lai piešķirtu arī tādiem? Tas būtu ļoti nepareizi.
Lubāniete Vineta: – Tas ir ļoti strīdīgs jautājums, jo pēc būtības tad būtu jāizvērtē katra ieguldījums. Barikāžu dienās varēja atnākt, kādu brīdi pastāvēt pie ugunskura, uztvert to kā piedzīvojumu un aiziet prom vai arī – tur patiešām, paklausot savai sirdsbalsij, pavadīt vairākas dienas un naktis. Es nezinu, vai to tagad, pēc 25 gadiem, var vispār izsvērt.
Viedokļus uzklausīja
ŽEŅA KOZLOVA