– Vai arī jūsu dzimtu ir skārušas 1949. gada 25. marta represijas? – vaicājām Madonā sastaptajiem cilvēkiem.
Ilmārs no Aronas pagasta: – 25. martā izsprukām cauri sveikā, bet tēvu no slimnīcas gultas paņēma jau dažus gadus iepriekš, kad Kurzemei cauri gāja tā saucamā ķēde, ko gan ļoti reti piemin. Par to, lai tēvs kādu laiku pastrādātu Komsomoļskā pie Amūras, parūpējās kāds „labs draugs". Bet cilvēku aizvešana Talsos 25. martā manā piecgadīga zēna atmiņā iespiedusies kā fotogrāfija – sieviešu un bērnu pūlis, kliedzieni un visapkārt zaldāti.
Intars no Bērzaunes: – Mūsu dzimtai tas gāja secen. Gandrīz vecvecmammu, kas bija Kalsnavas aizsargu biedrības vadītāja, paņēma, bet viņu glāba vectēva nopelni pasaules karā, un viņš nepieļāva aizvešanu.
Madoniete Biruta: – Mans tēvs bija Latviešu leģionā. Kad krita krievu gūstā, tika aizsūtīts uz Sibīriju. Mammu ar bērniem 25. martā, kad tēvs vēl nebija atgriezies, neaiztika. Tas bija traģisks laiks.
Maija no Aiviekstes: – Uz Sibīriju tika izsūtīti mana brāļa sievas vecāki, un tur nomira gan viņas tēvs, gan mazais brālītis, bet par to visu mēs uzzinājām tikai Atmodas laikā. Es jautāju, kāpēc par to visu neizstāstīja agrāk. Izrādās, ka bija ļoti stingri piekodināts par to nevienam nestāstīt.
Viedokļus uzklausīja
ŽEŅA KOZLOVA
21.03.2018.