– Kā vērtējat antifašistisko organizāciju protestus pret Leģionāru atceres dienas pasākumiem pie Brīvības pieminekļa Rīgā un to, ka Rīgas pilsētas domes izpilddirekcija sākotnēji pat aizliedza visus 16. martā pilsētā pieteiktos pasākumus? – vakar, Leģionāru atceres dienā, vaicājām Madonā sastaptajiem cilvēkiem.
Vilis no Madonas: – Manuprāt, tas nav normāli. Jāļauj tiem, kam šī diena ir dārga, brīvi nolikt ziedus un paust savu nostāju. Es šorīt televīzijā klausījos ziņās par šiem pasākumiem, jo arī mans tēvs bija leģionārs. Nu jau 20 gadu kopš aizsaulē. Viņš gan to pieminēja ar rūgtumu sirdī, atmiņas laikam tomēr bija pārāk smagas.
Dzintra no Mārcienas: – Es, piemēram, esmu dusmīga, ka valdība vienreiz visas šīs lietas nevar nokārtot. Mans tēvs bija leģionārs, un ir skumji, ka cilvēkiem, godinot viņu piemiņu, nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa jādodas caur policistu apsardzi. Nebija jau toreiz tiem jaunajiem puišiem izvēles – vai nu nāc leģionā, vai tavus vecākus nošaus, māju nodedzinās. Grūti bija pārciest izsūtījumu. Nodzīvoja gan līdz 86 gadiem un piekodināja: kad es nomiršu, pārsedziet mani ar sarkanbaltsarkano karogu, ko arī izdarījām.
Guntars no Mārcienas: – Sievastēvam kā leģionāram nācās izciest izsūtījumu trīsarpus gadus pie pašas Japānas robežas. Tika kontuzēts, bet tā ar rūgtumu viņš visu to neatcerējās, lai gan gājis viņam tur bija šausmīgi – labi, ka izdevies rīsus kaut kur sadabūt, citādi diezin vai izdzīvotu. Katrā ziņā viņam šī diena bija svēta, kamēr vien varēja, 16. martā devās uz Rīgu vai Lesteni, lai godinātu savu biedru piemiņu.
Marija no Madonas: – Es domāju, ka tas nav pareizi un loģiski – visas tās protesta akcijas. Jāļauj cilvēkiem brīvi paust savus uzskatus. Piemiņa ir neaizskarama lieta. Vai tad nepietika represiju padomju gados, kad, ja kāds no piederīgajiem bija leģionā, nedrīkstēja ieņemt vadošu amatu utt. Arī manā dzimtā bija leģionāri, šodien jau viņi ir aizsaulē, bet tā saujiņa, kas palikusi, ir pelnījusi cieņu.
Jēkabs no Jaunkalsnavas: – Es uzskatu, ka šī diena, tāpat kā 25. marts, savā ziņā ir svēta. Savu dzīvību atdeva ļoti daudzi, un, ja tagad nolikt ziedus viņu piemiņai jāiet cauri policistu ierindai, tas nav gluži normāli. Bet tauta jau arī mums ir tik ļoti sašķēlusies – vieni uz vienu pusi, otri – uz otru.
Autore: BAIBA MIGLONE