– Ko jums nozīmē 25. marts? – vakar jautājām Madonā sastaptajiem cilvēkiem.
Madonietis Alfons Karpovs: – Mūsu ģimeni uz Sibīriju neaizveda, bet 1949. gada 25. martu es atceros ļoti labi. Toreiz ar brāli jau bijām dzirdējuši par gaidāmo izsūtīšanu, un arī vecāki baidījās, ka mūs visus izsūtīs, jo vecākais brālis bija iesaukts vācu armijā. Un tieši 25. marta rītā ceļa malā apstājās smagā mašīna. Mēs dzīvojām Ļeņingradas šosejas malā pie Rītupes tiltiņa, netālu no Kārsavas. Skatāmies – no mašīnas izkāpj divi veči un nāk tieši uz mūsu māju. Es sāku kliegt, ka mums ir atbraukuši pakaļ, bet mums par lielu atvieglojumu izrādījās, ka viņu braucienam bija cits mērķis.
Madoniete Anna Vasiļevska: – Mūsu ģimenei šīs ciešanas gāja secen. Es gan tolaik dzīvoju Baltkrievijā, bet arī Baltkrievijā daudzas ģimenes tika represētas. Atbrauca naktī ar melnu mašīnu, visi vēl gulēja, un tā arī visus savāca.
Leontīna no Barkavas: – Toreiz tādas runas, ka gaidāma izsūtīšana, jau virmoja. Mēs vēl bijām bērni, atceros, ka ienāca arī pie mums un teica, lai gatavojamies aizbraukšanai. Taču kaut kā tas viss mūsu ģimenei gāja secen. Mums laimējās, bet daudziem tūkstošiem ne. Un to nevajag aizmirst. Arī pie mums, Barkavā, šajā dienā notiek piemiņas pasākumi. Ejam uz kapiem un aizdedzinām svecītes.
Anna no Lazdonas: – Mūsu ģimenē tika izsūtīts manas mātes tēvs. Savu vectēvu atceros tikai no mātes nostāstiem un ģimenes bildēm, man pašai viņu nebija lemts redzēt. Daudzām ģimenēm tā bija liela traģēdija, un, protams, to nevar aizmirst.
Inese Mailīte no Ērgļiem: – Man katrā ziņā tas nozīmē ļoti daudz, jo visa ģimene ir bijusi izsūtīta uz Sibīriju. Šajā dienā es iededzu svecīti mājās, un mums tas ir tāds ģimenes svētbrīdis. Man tanī dienā noteikti nevajag sabiedrību. Tā ir diena, kas raisa emocionālas izjūtas, un tas ir sāpīgs brīdis. Es parasti piezvanu savai tantei, mammas māsai, kas ir bijusi Sibīrijā. Aizeju arī uz kapiem un aiznesu ziedus mammai un tēvam. Vienreiz gadā aizbraucu uz vecvecāku mājām Atašienē, kur pašu māju vairs nav, bet pabūt tur man ir svarīgi pašai, pašas izjūtām turpmākajai dzīvei.
Aptauju veica ŽEŅA KOZLOVA