— Vai jūsu dzimtai ir gājušas secen 1949. gada 25. marta deportācijas?
Iveta, dzīvo Madonā: – 1949. gada deportācijas kā tādas mūsu dzimtu neskāra. Vectēvs, kas bija zviedrs pēc tautības, tika nošauts mājās pie ābeles jau 1941. gadā, jo pēc izskata bija līdzīgs ebrejam. Savukārt vecmamma pusgadu pabija čekā.
Līga no Liezēres: – Mums, paldies Dievam, šī traģēdija ir gājusi garām. Tas bija necilvēciski, ko ar cilvēkiem izdarīja. Izrāva no mājām, no ierastās dzīves. Bet diemžēl tā tas turpinās joprojām – tagad Ukrainā, kur arī cilvēki, īpaši bērni piespiedu kārtā tiek deportēti uz Krieviju.
Anna no Liezēres: – Mūsu dzimtu šīs deportācijas neskāra. Mums jau nekā nebija, bet es redzēju, kā kaimiņus izveda. Man toreiz bija seši gadi, un es visu ļoti skaidri atceros, kā kopā ar tēvu stāvējām priedītēs un uz to postu noskatījāmies. Nu šausmīgi, ko tur lai citu saka!
Jānis no Gulbenes: – Paldies Dievam, izsūtīšanas mūs nav skārušas. Bet katrā ziņā deportācijās cietušie ir jāpiemin. Daudzi no viņiem tā arī neatgriezās. Latviešiem jau ir sarežģīta pagātne, un ne vienreiz vien esam cietuši no svešas varas, sākot jau no agrākiem gadsimtiem.
24.03.2026.