Annas Ikaunieces vārds tiek saistīts ar futbolu vairāk nekā 20 gadu, kad viņa uzņēmās kļūt par futbola komandas "Kvarcs" menedžeri. Tolaik komandā spēlēja visi viņas dēli – Juris, Jānis, Artis un Arnis (ģimenē vēl izaudzinātas meitas Inese un Līga). Saprotams, ka Anna Ikauniece kļuva par futbola komandas entuziasti jeb menedžeri, veidojot arī Madonas futbola tradīcijas un vēsturi. Par ieguldīto darbu Anna Ikauniece pagājušajā gadā saņēma Madonas novada pašvaldības Pateicības rakstu. Aicināju viņu uz plašāku sarunu.
– Kādreiz pašai bija sapnis mācīties toreizējā Fizkultūras institūtā.
– Sports ir paticis no skolas laikiem Murmastienes pamatskolā, arī Madonas vidusskolā, kur sportu mācīja Laimonis Saulītis. Atturēja ģimenes materiālie apstākļi. Toties fiziskā izturība un spēks noderēja, pārvarot dzīves grūtības. Tēvs agri aizgāja mūžībā, mammai mēs bijām trīs bērni. Rūdījums gūts, palīdzot mammai smagajos darbos fermā, kad jāceļas piecos no rīta, buļļiem ūdens jāsanes no akas, kūts jāizmēž. 1971. gadā atnācu mācīties uz Madonas vidusskolu, kopš tā laika esmu madoniete. Izaudzināti un izskoloti seši bērni – lūk, mana akadēmija.
– Vai atceries, kā kļuvi par Madonas futbola komandas menedžeri?
– Tā sentimentāli runājot, tas bija pagājušajā gadsimtā. Futbolu no ģimenes spēlēja četri dēli. Sāka pie Broņislava Lipšāna, trenējās arī pie Gunta Apīņa, un, lai savāktu savu puišu komandu, automātiski pieslēdzos. Redzēju, ka puikas grib spēlēt, ka ir komanda, bet nav vadības, jo tā mainās. Par manu organizatora talantu lai spriež citi, bet iekšēji vēlējos būt ar komandu, kur futbolu spēlē vesels bars Ikaunieku – mani četri dēli – Juris (ilgus gadus kapteinis), Arnis, Jānis un Artis. Parasti jau tā ir – jo vairāk darba, jo vairāk var izdarīt. Tolaik viena pati audzināju sešus bērnus, un bija jāvar daudzas lietas. Kādu reizi vai divas aizbraucu līdzi puikām uz spēli. Toreiz bija rudens, sākās futzāls, kur mani uzrunāja ZA futbola līgas vadītājs Arnis Martusevičs. Viņš sazinājās ar SIA "Kvarcs" valdes locekli Hariju Lucānu, varbūt mani varētu "pieslēgt" komandai. Es arī piekritu uzņemties menedžera lomu. "Kvarcs" bija futbola komandas vienīgais un lielākais sponsors. Izbraukājām visas izlases spēles. Taču mums vajadzēja komandu apģērbt, tāpēc savulaik aizgāju uz Madonas pilsētas domi. Piešķīra 100 latu. Formas sponsorēja SIA "Signāls", ar tām joprojām spēlējām, jo formas pēc spēlēm savācu un izmazgāju. Vēlāk finansiālu atbalstu sniedza arī Madonas novada pašvaldība, sporta darba organizators Māris Gailums, palīdzot iegādāties arī iesildīšanās formastērpus. Uz spēlēm ar transportu palīdzēja "Madonas ceļu būves SIA". Taču sākums bija grūts. Madonā sākumā pat atbilstoša futbola laukuma nebija, ZA līgā pateica, ka tādā akmeņainā laukumā spēlēt nedrīkst. Trīs gadus braucām uz Jaungulbeni, līdz Madonā nolīdzināja laukumu. Tā es "pieslēdzos", un ir jau pagājuši vairāk nekā 20 gadu, futbolistu saimei esmu veterāns, kas pārdzīvojis dažādus laikus. Taču tas ir darbs, kas dod adrenalīnu, kad komanda tiek pie uzvaras, saņemam kausus. Liela nervu slodze, bet man, kas tolaik futbolā biju vienīgā sieviete menedžere, Latvijas Futbola federācijā durvis bija vaļā. Atbalstu sniedza Haralds Gudermanis, Vadims Direktorenko, Aleksandrs Starkovs u. c. To arī tagad daudzi uzsver, ka tolaik bija citādāka attieksme, saskarsme un attiecības. Mūsu tehnikas laikmets ar e-pastu, zoom sanāksmēm arī mums liek justies kā robotiem. Ja agrāk bija "Kvarcs", tad tā bija komanda. Tagad vairs tāda komandas gara nav. Futbolisti kā spēli nospēlē, tā pazūd. Kādreiz ģērbtuvēs visi pārrunāja, kas spēlē bija izdevies, ka ne tik pareizi izdarīts. Tagad neko kritisku nevar pateikt, jo apvainojas. Arī komandu savākt beidzamajos gados kļūst arvien grūtāk. Nekas nebūs, ja facebook uzraksta, kad notiek spēle, no pieredzes zinu, ka katram ir jāzvana, jāprasa, vai būs uz spēli, jāatgādina.
– "Kvarca" komandas ziedu laikos arī futbola spēlētāju bija daudz.
– Jā, bija 30-40 futbola spēlētāju, kodolu veidoja ap 20, laukumā izgāja 11. Pievienojās puiši no Ļaudonas, Kusas, arī no Varakļāniem, kur spēlēja spēcīgi puiši, kam spēles prasmes attīstīt veicināja Juris Daleckis. Daļa jau aizgāja mācīties vai strādāt uz Rīgu, bet bija komandas gars un attieksme, ka no Rīgas bija gatavi braukt uz spēli un atpakaļ. Tagad tā nenotiek, un futbola spēles jau ieplāno sestdienās, svētdienās. Labāk ir sēdēt pie datora, kāpēc ir jāskrien. Tie laiki ir aizgājuši, kad futbola komanda bija kolektīvs. Ja kāds treneris iecerējis savus puišus aizvadīt līdz virslīgai, nedomāju, ka tur kas sanāks. Arī mums bija labi vārtsargi, bet tad viens aizbrauca uz Vāciju, otrs – uz Franciju, arī citus dzīves ceļi aizved prom. Sporta skolā futbola nodaļā tiek pavadīts tikai laiks līdz skolas beigšanai. Pēc tam – nevienu nenoturēsi. Katram rodas arī citas intereses. To esmu izkodusi, sekojot līdzi savējo gaitām no bērna kājas.
– ZA futbola līgā komanda "Kvarcs" ir pabijusi čempiona godā daudzas sezonas.
– SIA "Kvarcs" glabājas liels kausu skaits – vairāk nekā 100 kausu, visi nemaz nav salikti. Ziedu laikā trīs, četras dienas nedēļā sezonā bija futbols. Bija rajona čempionāts, kur piedalījās 6-7 komandas, futzālā – pat 18. Komanda "Kvarcs" spēlēja ne tikai Latvijas čempionātā ZA līgā, arī Baltijas čempionātā. Sezonas beigās visi jutās noguruši, bet, kā atsākās sezona, spēlējām atkal. Kad atskatos, tas bija foršs laiks, kaut sezonā nebija ne brīvu sestdienu, ne svētdienu. Ikauniekiem futbols bija pāri visam – 1. vietā. Reiz pat uz brālēna kāzām Valmierā aizbraucām tikai vakarpusē pēc spēles.
– Vai, tavuprāt, izvirzās arī jaunie futbola līderi?
– Klāvs Sveķis, kas kādreiz spēlēja "Kvarca" futbola komandā, vēl arī Latvijas izlasē minifutbolā, ir entuziasts klubā "Future Futball". Līderi ir arī Gints Cimers, Jānis Rukmanis, Ilvars Koscinkevičs, Andris Dombrovskis, Andrejs Gluščuks un citi. No maniem dēliem Jānis ir tiesnesis, tiesā spēles. Mums savulaik trenera nebija, puiši paši savācās, un, kā esmu uzsvērusi, viss ir fiziskajā formā. Ja ir fiziskais rūdījums, var izturēt noskriet spēli. Ja vēl nāk klāt tehnika, tad futbolists ir konkurētspējīgs.
– Nesen atgriezies no Zviedrijas, kur paviesojies dēla ģimenē. Kā tur izsargājas no koronavīrusa?
– Tur nekas nav obligāti. Ir ieteikuma formā nēsāt maskas. Arī skolas ir atvērtas, veikali, ēdināšanas uzņēmumi atvērti. Varbūt tur ir apzinīgāki cilvēki? Tur cilvēki sporto – slēpo, nūjo. Arī es nūjoju, un pirmo reizi pēc 47 gadiem uzkāpu uz slēpēm. Forša sajūta, un arī es bez fiziskajām aktivitātēm nevaru.
– Sākas jaunā futbola sezona. Vai laukumā izies arī Madonas komanda?
– Domāju, ka būs, un spēlētāji gatavojas. Formas ir pie manis, palīdzēšu.
21.04.2021.