Kamēr sporta, tajā skaitā pauerliftinga, sabiedrība vēro neiepriecinošo "Covid-19" situāciju un ievēro valdības lēmumus par ierobežojumiem no 9. novembra, visas plānotās sacensības ir atceltas. Beidzamās, kas notika, bija Kokneses novada čempionāts, Latvijas kausa posms spēka trīscīņā uz atkārtojumu skaitu. Šajā Latvijas kausa posmā absolūti labākā sportista kausu uz Madonu atveda Mārtiņš Lielups, kas piedalījās spēcīgajā Open grupā. Par to, kā vērtē šo sezonu, aicināju Mārtiņu Lielupu uz sarunu.
– Man sacensības nebūt nav pats galvenais, tās ir tikai mazs ceļa posms, – sarunā atzīst Mārtiņš. Viņš stāsta, ka individuāli treniņi joprojām notiek, un tas ir labi, ka sportā arī šajā epidemioloģiskajā situācijā var daudz darīt, lai uzturētu sevi formā.
– Kad visas turpmākās sacensības novembrī un arī decembrī ir atceltas, paliek tā, ka sezonas kopvērtējumā Madonas SCK komanda ierindojas 2. vietā?
– Kokneses novada sacensības bija paredzētas sestdienā, bet, sākoties ierobežojumiem, tās pārcēla uz dienu iepriekš, lai varētu notikt. Mūsu kluba uzdevums Latvijas kausā ir palikt trijniekā, kur grozāmies jau kādus 8-9 gadus. Gulbeniešiem ir vairāk smagatlētu, tāpēc viņi mūs apsteidz. Madonas SCK dalībnieki šajos gados ir nomainījušies. Kad pirms 17 gadiem sākām sportot, pie mums trenēties nāca 15 gadu vecie. Tagad viņiem jau pāri 30, ir ģimenes, notiek paaudžu maiņa.
– Kā uzsākāt nodarboties ar smagatlētiku?
– Pats sākums bija Sarkaņu pamatskolā, kur mums sporta stundas vadīja skolotājs Jānis Sudārs (tagad volejbola treneris). Viņam noliktavā atradās svaru stienis. Šad un tad to pacilāju, kādu ripu vēl klāt pieliku. Nemaz nebiju tik sportisks, kā citi, bet, stieni pacilājot, sapratu, ka to varu. Spriedu, ka, cilājot svarus, kļūstu stiprāks, labāks, un tā pamazām domāšana, ka neesmu sportisks, mainījās. Mācības turpināju Jēkabpils Agrobiznesa koledžā, pēc tās beigšanas atgriezos Madonā un biju iegādājies 50 kg svaru stieni, ko cilāt mājās. Kad tas palika par vieglu, galos tika karināti sīpolu, kartupeļu maisiņi, lai svars būtu smagāks. Kad arī tas palika par vieglu, sāku domāt par svaru zāli. Madonā bija sācis strādāt Gunvars Broks, viņam bija neliela zālīte. Tas bija 2003. gadā, kad kopīgi sākām trenēties, un tā arī pamazām, pamazām, līdz pirmajām sacensībām. Izveidojām savu klubu – Madonas SCK, lai varētu piedalīties sacensībās. Tagad Madonā ir trīs zāles, kur smagatlēti var trenēties, bet sportisti trenējas arī citur, sarodas uz sacensībām, lai pārstāvētu Madonu.
– Kā kļuvāt par spēka trīscīņas sportistu, ar kuru Latvijā sacensībās rēķinās?
– Tas bija otrajās Latvijas čempionāta sacensībās, kad man ļoti veicās. Labi rezultāti deva gandarījumu, ka es varu ko izdarīt, ka nemaz neesmu švaks, deva stimulu turpināt trenēties vēl aktīvāk. Taču bieži vien paliku 4. vietā, ko sporta aprindās parasti apceļ. Pamazām iekļuvu 3. vietā, tad – 2. vietā, bet pēc 10 gadu darba biju 1. vietā. Līdz 24 gadu vecumam piedalījos junioru konkurencē, tagad esmu vīru Open grupā, kur piedalās smagatlēti spēka gados. Tā ir pati spēcīgākā grupa. Man sacensības nebūt nav pats galvenais, tās ir tikai mazs ceļa posms. Paiet divi, trīs mēneši, kamēr gatavojies, trenējies, un tas ir pats interesantākais. Sacensības ir tikai viena diena, kad var vai nu sanākt, vai nesanākt. Ja tik ļoti neiespringst, ka par katru cenu jābūt rezultātam, tad viss izdodas.
– Spēka trīscīņa ir vesels komplekss.
– Tā ir vilkme, svaru stieņa spiešana guļus un pietupiens. Man viss padevās daudzmaz līdzīgi, visas disciplīnas kaut kādā laika posmā ir patikušas. Tā disciplīna, kur veicās labāk, kļuva mīļākā. Sacensībās katras disciplīnas rezultātu skaita kopā. Katrā disciplīnā tiek doti trīs piegājieni augošā secībā.
– Cik stingrā režīmā trenējaties – vai katru dienu?
– Mēs visi skaitāmies amatieri, katram ir darbs, varbūt vēl kāds cits hobijs. Vienmēr esmu uzskatījis, ka vajag darīt tik daudz, lai tas nav par slogu. Treniņš ir sev, veselībai, lai nav tā, ka trenējos spaidu kārtā. Svarīgi, lai var izbrīvēt laiku arī kam citam, aiziet kādā pārgājienā ar draugiem, ar ģimeni. Cenšos, lai nedēļā sanāktu 3-4 treniņnodarbības. Taču vēl ir arī citas fiziskās aktivitātes –
vasarā spēlēju volejbolu, paskrienu. Kā jebkurā sporta veidā, ja gribi cerēt uz sasniegumiem, jāievēro treniņu, uztura, atpūtas režīms. Protams, cenšos ēst veselīgi, bet spēka trīscīņas sportistiem ir jāēd mazliet vairāk, lai būtu muskuļu masa, lai svarus varētu pacelt. Tāpēc meklēju informāciju, ko un kā sabalansēt. Tā ir vesela izglītība mūža garumā.
– Pastāstiet par savu starptautisko pieredzi sportā, kā ir veicies?
– Pirmie mači bija, kad piedalījāmies kopā ar Ieviņu Liģeri. Viņa joprojām ir vienīgā Open grupā, kura izcīnījusi medaļu starptautiskajās sacensībās. Lai paskatītos, kā sacensības notiek pasaulē, aizbraucām uz Eiropas čempionātu. Ieviņa izcīnīja 2. vietu, es paliku 14. vietā. Tā bija neatsverama pieredze.
– Ko darāt ikdienā, kas ir jūsu profesija?
– Ilgus gadus strādāju "Krūmiņa beķerejā", bulciņas cepu. Vēlējos attīstīt sevi sportā, tāpēc izmācījos par smagatlētikas treneri, Daugavpils Universitātē papildināju zināšanas, ieguvu augstāko pedagoģisko izglītību. Treniņus gan tagad iznāk vadīt e-vidē.
– Varbūt ir kādi padomi iesācējiem?
– Viss jāsāk lēnām, pamazām. Tas ir tāpat kā ar skriešanu, kad nevar uzreiz sākt skriet 10 kilometru. Lai cilātu svaru stieni, tas jādara pareizi, tāpēc jāsameklē treneris, tad progress būs ātrāk. Man nebija personīgā trenera, viss notika pašizaugsmē, un tāpēc arī panākumi nāca lēnām. Tie, kam ir vēlēšanās trenēties, lai meklē iespējas, lai liek kopā puzli, ko prasa šis sporta veids. Man šķiet, ja cilvēks staigā uz svaru zāli bez kāda īpaša mērķa, tad viņš ir mazāk motivēts censties vairāk. Sacensības un domubiedri, kurus tur satiek, liek augt un motivē arvien uzlabot savu sniegumu, neslinkot. Spēka trīscīņa ir ideāls sporta veids visiem, kas grib gan uzaudzēt muskuļus, gan vairot spēku, ir demokrātiskāks kā bodibildings un, manuprāt, vienkāršāks, tātad, pa spēkam ikvienam.
17.11.2020.