Pagājušas jau vairākas nedēļas, kopš Madonā pulcējās 170 pasaules labākie rollerslēpotāji. Sarunājos ar sporta un atpūtas bāzes "Smeceres sils" vadītāju Gunāru Ikaunieku, lai uzzinātu, vai čempionāts norisinājās, kā plānots, kā arī to, kas iecerēts tuvākajā nākotnē.
– Kā vērtējat aizvadīto pasaules čempionātu rollerslēpošanā? Vai viss izdevās atbilstoši iecerēm?
– Manuprāt, pasaules čempionātu rollerslēpošanā izdevās noorganizēt labi – gan tika nodrošinātas Starptautiskās slēpošanas federācijas (FIS) prasības, gan arī pašas latviešu un ārvalstu sportistu komandas atzina, ka Madonā čempionāta laikā ir izdevies uzburt patiešām patīkamu gaisotni, kur papildus sportiskajām aktivitātēm spējām parādīt bagātīgu kultūras programmu. Liels paldies visiem kultūras kolektīviem, kuri, neraugoties uz laikapstākļiem, iepazīstināja viesus ar mūsu skaistajām tradīcijām.
Šoreiz, lai spētu pie mums Madonā uzņemt pasaules līmeņa čempionātu, nācās veikt ievērojamus sagatavošanās darbus. Būvniecības grafiks "Smeceres sila" trasē pirms čempionāta bija saspringts, un vēlos teikt lielu paldies visiem iesaistītajiem, kas korekti ievēroja visus termiņus. Protams, ir atsevišķi organizatoriskie jautājumi, par kuriem arī nākamreiz, organizējot šāda līmeņa pasākumu, jādomā laikus, lai sev un visai iesaistītajai komandai aiztaupītu stresa līmeni sacensību priekšvakarā.
– Ar ko pasaules čempionāta organizēšana atšķīrās no sacensībām, ko bijāt organizējis līdz šim?
– Līdz šim organizēta virkne dažāda līmeņa pasākumu, taču pasaules čempionātam rollerslēpošanā tika izveidota skaitliski lielākā organizatoriskā komanda, ar kādu līdz šim man nācies strādāt. Tie bija nedaudz vairāk kā 70 cilvēku, kas visas sacensību dienas un arī krietnu laiku pirms tam nesavtīgi pielika savu roku, lai viss noritētu pēc plāna. Liels paldies jāsaka arī brīvprātīgajiem, kas pildīja daudz svarīgu uzdevumu, piemēram, raudzījās, lai dažādos trases posmos sportistus nepatraucētu līdzjutēji vai nejauši garāmgājēji. Lai pilsētas posmi noritētu gludi, ļoti svarīga bija Valsts policijas un Zemessardzes iesaiste, nodrošinot drošu pārvietošanos gan sportistiem, gan automašīnām, īpaši jau rajonos, kuros bija slēgtas ielas. Vēlos pateikties arī Madonas pilsētas iedzīvotājiem par sapratni, jo sacensību otrajā un trešajā dienā nācās slēgt vai daļēji slēgt pāris posmu centrālajās ielās.
Jaunums bija arī tiešraides nodrošināšana internetā, līdz ar to sacensību gaitai līdzi sekot bija iespējams tiem, kas dažādu iemeslu dēļ nebija klāt.
– Kas sagādāja lielākās grūtības čempionāta laikā? Vai netraucēja mainīgie laikapstākļi?
– Čempionāta nedēļas sākumā mums bija lielas bažas par sestdienu, jo solīja lielas lietusgāzes, kas arī atnāca līdz vairākām Latvijas pilsētām. Jelgavā pludoja ielas, bet mums izdevās izsprukt sveikā. Jāsaka gan, ka mums bija rezerves plāns – sprintā uz starta ļaut iziet nevis četriem, bet diviem sportistiem, jo divas malējās joslas ielas malās draudēja applūst. Tomēr mēs tikām pasargāti, un laik-apstākļi starta laikus neietekmēja. Viss šajā ziņā norisinājās pēc plāna. Sacensību pirmajā dienā, īpaši vīru starta laikā, lija, bet "Smeceres sila" trasē tas netraucēja sacensību gaitai. Jāsaka, ka pilsētas posmos pirms startiem problēmas sagādāja saimnieku nepieskatīti suņi, kas vairākkārt uzskrēja uz ielām.
– Latvijai – divas godalgas. Lai gan biji aizņemts ar tiesāšanu, kādas bija izjūtas, kad saprati, ka godalga madoniešiem rokā?
– Tā kā viens no maniem uzdevumiem bija fotofinišu izvērtēšana, to, ka mūsējiem – Nikam Saulītim un Raimo Vīgantam – ir izdevies izcīnīt bronzas godalgas, sapratu, tiklīdz tas notika. Protams, tās bija saviļņojošas izjūtas un piešķīra milzīgu garšu visam pasaules čempionātam kopumā. Kad pirms četriem gadiem parādījās ideja pretendēt uz sākotnēji Pasaules kausa un pēc tam pasaules čempionāta organizēšanu, rēķinājām, ka Raimo Vīgantam būtu pēdējais gads junioru konkurencē, kur viņš noteikti varētu cīnīties par godalgām. Tomēr pa šiem gadiem FIS pamainīja noteikumus, kā rezultātā Raimo debitēja elites grupā, bet, neraugoties uz sīvo konkurenci, spēja izcīnīt Latvijai bronzas godalgu. Es teiktu, ka viss izdevās labāk, nekā mēs pat savos sapņos varējām būt cerējuši. Neapšaubāmi, sportisti iegulda lielu darbu, tostarp arī Niks Saulītis, parādot lielisku sniegumu sprintā, spēja sev, Madonai un Latvijai iegūt godalgoto trešo vietu.
– Paši sportisti atzina, ka tieši Madonas līdzjutēji viņus trasē dzina uz priekšu. Vai tu tam piekrīti?
– Protams, skatītāju atbalsts sportistiem sniedz papildu motivāciju un dzen uz priekšu, tomēr ar to vien nebūs gana, lai godalgu izcīnītu. Man ir gandarījums, ka čempionātu apmeklēja daudz madoniešu, kā arī pilsētas viesu. Sacensības galvenokārt tiek organizētas tā, lai apmierināti būtu paši sportisti un nekas viņiem netraucētu trasē parādīt savu labāko sniegumu, bet svarīgi, lai arī viņu atbalstītāji un citi līdzjutēji, apmeklējot sacensības, ir apmierināti. Ceru, ka mums tas izdevās arī šajā reizē.
– Kāds ir tavs skatījums saistībā ar sporta bāzes "Smeceres sils" attīstīšanu?
– Tik tiešām pēdējos divos gados sporta bāze attīstījusies ļoti straujā tempā. Ievērojamās investīcijas saistāmas ar valsts un Madonas pašvaldības atbalstu. Izveidota hidrantu sistēma sniega ražošanai, rekonstruēta šautuve un tās teritorija, kas atbilst Starptautiskās biatlona federācijas standartiem, izbūvēta pazemes pāreja sacensību dalībniekiem, kas nodrošina netraucētu cilvēku plūsmu lielo sporta pasākumu laikā. Uzklāts asfalta segums stadionam un soda apļiem. Tieši šī sporta bāzes nepārtrauktā attīstīšana kļuvusi par pamatu, ka Madona arvien vairāk un vairāk kļūst par "mājvietu" starptautiskiem sporta pasākumiem, jo mēs spējam izpildīt sporta federāciju prasības.
Neplānojam pie sasniegtā apstāties – esam iecerējuši izbūvēt vajadzīgo infrastruktūru sniega depozīta sistēmai, lai to varētu saglabāt arī vasaras sezonā, tādējādi nodrošinot to, ka jau laikus esam gatavi nākamajai sezonai. Ņemot vērā Latvijas mainīgos laikapstākļus, šis būtu ļoti vērtīgs un tālredzīgs ieguldījums, lai nodrošinātu stabilu slēpošanas sezonu. Tāpat pārredzamā nākotnē sadarbībā ar Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju paredzēts izveidot sporta zinātnes centru, kurā darboties varētu gan mūsu pašu, gan pieaicināti ārvalstu speciālisti un sportistiem būtu iespējas pārbaudīt savu veselības stāvokli un noteikt slodžu ietekmi uz organismu. Sporta zinātnes un diagnostikas lauciņā tas ir visnotaļ svarīgi, lai Latvijas sportisti spētu konkurēt ar pasaules līmeņa sportistiem tieši izturības sporta veidos. Tāpat jaunas tiesnešu mājas izveide, kurā tad ietilptu arī manis pieminētais zinātnes centrs, kalpotu par vietu, kurā pulcēties novada jauniešiem – gan treniņnometnēs, gan aizvadot ikdienas treniņu gaitas.
Starptautiska mēroga pasākumi nenāk viegli un nenāk paši par sevi – ir smagi jāstrādā, bet gandarījums, ko iegūst pēc labi noorganizēta pasākuma, ir neatsverams. No tā iegūst mūsu sportisti, valsts un arī mēs – madonieši. Vēlreiz vēlos pateikties visiem, kas piedalījās šī lielā notikuma organizēšanā Madonā.
10.09.2019.