No 6. līdz 30. novembrim mēs, Madonas bērnu un jaunatnes sporta skolas biatlona un orientēšanās nodaļas 12 sportisti, pilnveidojām meistarību distanču slēpošanā un biatlonā treniņnometnē slēpošanas un biatlona bāzē Idrē, Zviedrijā.
Idrē trenējās Madonas sporta skolas biatlonisti Ieva Pūce, Katrīna Bērziņa, Kima Krūmiņa, Līva Šahno, Lība Marta Igaune, Jēkabs Putniņš, Uvis Akmentiņš, Ilvars Bisenieks, Kalvis Krīgers, kā arī orientēšanās sportisti Monika Baduna, Nauris Raize, Niks Pļaviņš. Idrē viņiem bija divi treniņi dienā, kopā ar Madonas BJSS audzēkņiem – biatlona treneris Oļegs Maļuhins.
Šogad pirmā sniega nometne Zviedrijā bija īpaši nozīmīga, lai tik ļoti svarīgajā sezonā noslēpotu pēc iespējas vairāk kilometru, tādējādi nopietni uzbūvējot pamatu šai sezonai.
Atšķirībā no pagājušā gada, šogad laikapstākļi mūs lutināja. Lai gan pirmajā vakarā ierodoties bija -13 grādu sals, taču ar katru dienu kļuva arvien siltāks un siltāks, un atlikušās divas nedēļas ik pa laikam bija plus grādi, kā arī gadījās trenēties pa lietu, taču tie ir tikai tādi sīkumi. Salīdzinājumā ar to, kāds bija trašu klāsts, ir skaidrs, ka ieguvu ļoti daudz, jo ir svarīgi, lai treniņprocesam tiktu piešķirta dažādība.
Šoreiz nemaz nevajadzēja uztraukties par to, ka trases varētu apnikt, jo, jau mums ierodoties tur, bija gatavas dažnedažādākā garuma trases, kas veda gar kalna pakāji, kur nereti varēja sastapt ziemeļbriežus.
Tā kā šogad nometnē bijām vairāk sporta skolas audzēkņu, protams, dzīvojām citā mājā. Laimējās, ka neviena cita komanda nebija iekārojusi vienīgo māju, kura atrodas tieši pie trases. Atlika paņemt slēpes, paspert trīs soļus, un bijām jau uz trases. Savdabīgi bija tas, ka mājiņās nebija interneta; īsti nezinu, vai gribētu to mainīt, jo savā ziņā mums piespiedu brīvprātīgā kārtā vajadzēja iet uz galveno ēku, kas atradās nepilna kilometra attālumā. Kā jau teicu, tas pat izrādījās diezgan labi, jo papildu pastaiga par ļaunu nenāca, turklāt reizēm noder arī atpūsties no interneta.
Par to, vai šautuvē vieta atradīsies, nebija jāraizējas, jo šogad Idrē netika rīkots IBU kausa posms pieaugušajiem, līdz ar to nebija tik daudz komandu no citām valstīm. Tas bija liels pluss, jo varēja netraucēti aizvadīt šaušanas treniņus, pa reizei arī šaujot kopā ar treneri Oļegu Maļuhinu.
Kā sava veida tradīcija no pagājušā gada, kas turpinājās arī šogad, bija brauciens uz Norvēģiju savā brīvajā dienā, lai visi kopā skatītos norvēģu atlases sacensības, kurās pirmos startus aizvadīja arī Latvijas izlases sportisti, šoreiz – arī Latvijas biatlona leģenda Ilmārs Bricis. Protams, atbalstot savējos, neaizmirsām ar apbrīnu aplūkot televīzijā tik bieži redzētos un pasaulei pazīstamos biatlonistus. Pēc viņu finiša gaidījām īsto brīdi, kad viņi nāks ārā no sacensību vietas, lai varētu palūgt nofotografēties kopā ar viņiem. Gaidīšana atmaksājās, un mēs visi tikām pie „lielā cepuma" – bildes ar Martenu Furkadu, taču neaizmirsām arī par Ilmāru Brici, kas ir īsts piemērs tam, ka visu var, ir tikai jāgrib strādāt ar savām vēlmēm.
Protams, trīs nedēļas nav nekāds īsais laiks, ja nemaldos, šogad nometne bija par trim dienām garāka kā pērn, bija brīži, kad jāievelk elpa, jāmācās sadzīvot. Taču, par laimi, nebija neviena ievērības cienīga starpgadījuma, varu droši teikt, ka šogad bija ļoti laba kompānija, ar kuru nebija garlaicīgi. Vakaros kopā skatījāmies filmas, un pat tad, kad pazuda elektrība lielākajai daļai māju un televizors, kā arī nekas cits nedarbojās, visi kopā spēlējām „Mafiju" un citas spēles, lieliski pavadot laiku.
Par sagatavotību jāsaka tā – šogad ir izdarīts pamatīgs darbs, un, manuprāt, šī nometne bija kā punkts uz „i". Turpmākais ir atkarīgs tikai un vienīgi no pašiem. Arī es ceru, ka izmantošu iegūtās zināšanas un visu darīšu tā, kā vajag, tad arī rezultātiem vajadzētu iepriecināt.
Nometnes beidzamajās dienās gan es, gan citi mūsu nometnes dalībnieki startējām FIS sacensībās, ar kurām atklājām sezonu, un jāsaka, ka tīri labi.
Par iespēju pavadīt trīs nedēļu ilgu treniņnometni Zviedrijā paldies Madonas novada pašvaldības finansiālajam atbalstam.
13.12.2016.