Jaunajai biatlonistei Līvai Šahno 2020. gada ziemas sezona paliks atmiņā ar piedalīšanos III Pasaules jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs Lozannā Šveicē, kā arī Eiropas junioru biatlona čempionātos kopā ar Latvijas izlasi.
Līva mācās Madonas Valsts ģimnāzijas 10.b klasē, trenējas biatlonā Madonas bērnu un jaunatnes sporta skolā.
– Kā jūties, sezonu noslēdzot? – jautāju, pa e-pastu sazinoties ar Līvu.
– Noslēdzot šo sezonu, jūtos nedaudz nogurusi, jo sanāca diezgan daudz piedalīties ārzemēs starptautiska mēroga sacensībās. Kamēr Latvijā nebija ziemas, citviet notika biatlona sacensības. Mans pirmais gads Latvijas izlasē bija interesants, jo iepazinu pārējos Latvijas izlases pārstāvjus, atmosfēru komandā, kā arī galveno izlases treneri.
– Kuras pašai bija svarīgākās šīs sezonas sacensības?
– Šogad noteikti pašas svarīgākās sacensības bija III Pasaules jaunatnes ziemas olimpiskās spēles Lozannā Šveicē, kur mans labākais rezultāts bija 56. vieta individuālajā distancē 100 meiteņu konkurencē. Kopā ar komandas biedriem ieguvām arī 20. vietu olimpisko spēļu jauktajā stafetē. Jā, Eiropas valstu sportistu sagatavotības līmenis ir arī ļoti augsts, un, manuprāt, to īsti nevar salīdzināt ar mūsu līmeni, jo tur ir cita treniņu sistēma, finansiālais stāvoklis utt. Bija ļoti grūti atbilstoši sagatavoties šīm svarīgajām sacensībām, jo diemžēl Latvijā šosezon nebija ziemas, sala un sniega, līdz ar to – iespēju slēpot. Arī treniņnometņu gan vasarā, gan rudenī varētu būt vairāk.
Jautāta, kā vērtē biatlona trases, Līva atzīst: – Likās, ka ir grūtas, jo pārsvarā biatlona trases ir vismaz 1000 metru virs jūras līmeņa, kas arī ļoti ietekmē labāku rezultātu sasniegšanu. Trases citur ir noteikti grūtākas nekā šeit, Madonā, "Smeceres silā". Hohfilcenē trase pati par sevi bija ļoti grūta, bet visu vēl grūtāku padarīja siltie laikapstākļi, tādēļ sniegs bija smags un trase – lēna. Trases grūtumu apstiprināja arī fakts, ka Eiropas čempionāta individuālajā distancē 13 meitenes nefinišēja, bet līmenis tāpat ir ļoti augsts un ir grūti cīnīties par augstām vietām, jo visas sportistes ir spēcīgas. Kā arī esmu vēl jauniete, un nav viegli sacensties ar vecākām konkurentēm, bet par to šobrīd īsti nesatraucos, jo junioru grupā varēšu startēt vēl piecus gadus.
– Pastāsti – kā uzsāki nodarboties ar biatlonu?
– Viss aizsākās pavisam vienkārši, kad, mācoties 2. klasē, izdomāju pamēģināt slēpošanu. Treniņus īsti nevarēju apvienot ar mūzikas skolu, bet tomēr nolēmu vairāk pievērsties biatlonam. Iepatikās, un nolēmu turpināt trenēties. Nozīmīga bija treneru loma, un katram sportistam tā ir ļoti svarīga, jo treneris ir cilvēks, kurš palīdz sasniegt mērķus, virzīt uz priekšu, kad ir grūti, kā arī risināt problēmas un meklēt iespējas.
Tāpēc gribu pateikt paldies treneriem Airai Bērziņai, Unai Aramai, Valdim Bērziņam, kuri palīdzēja sagatavoties šai sezonai. Milzīgs paldies Madonas bērnu un jaunatnes sporta skolai un Madonas novada pašvaldībai par atbalstu. Novērtēju arī savu vecāku lielo atbalstu.
– Pēc atgriešanās no Eiropas junioru čempionāta Hohfilcenē Austrijā atrodies paškarantīnā. Kā piepildi šo laiku, kā stiprini veselību?
– Godīgi sakot, jūtos labi. Šobrīd ir iespēja veltīt vairāk laika sev un izdarīt lietas, kurām iepriekš nepietika laika. Brīvajā laikā patīk zīmēt, un, tā kā esmu beigusi arī mūzikas skolu, sanāk uzspēlēt klavieres. Sportisti sevi stiprina pret vīrusiem ar vitamīniem, ziemas mēnešos dzer citrona, ingvera tēju. Drīz būs arī vasara, kad varēs sasmelties vitamīnus no svaigajām ogām.
25.03.2020.