Basketbola kluba "Madona"/BJSS komandā LBL2 spēlēs šogad ir iesaistījušies kādreizējie Madonas bērnu un jaunatnes sporta skolas (BJSS) audzēkņi, basketbola talanti – Ivars Ikstens, Mikus Solovjovs, Artūrs Škute un citi. Pēc mājas spēles ar Bauskas komandu aicināju uz sarunu Ivaru Ikstenu.
– Kā jūties, ierodoties uz spēlēm Madonā?
– Atbraucot mājās, izjūtas ir fantastiskas. Pirms spēles dodos pastaigāt pa Madonu, apskatīt visas vecās vietas. Madona man asociējas ar vietu, kur esmu dzimis, uzaudzis, mācījies, spēlējis šeit basketbolu. Visa diena aizrit patīkamās izjūtās un atmiņās. Vienīgi, kad es mācījos, tolaik sporta halles vēl nebija. Kad pabeidzu Madonas Valsts ģimnāziju, aizgāju studēt uz Rīgu, nākamajā gadā uzcēla sporta centru. Tagad nevaru vien beigt apjūsmot, cik Madonā ir labas iespējas trenēties, nodarboties ar sportu un uzspēlēt basketbolu. Safotografēju Madonas sporta halli un rādīju Rīgā, kas mums ir par sporta centru.
– Studijām izvēlējies citu virzienu, nevis sportu?
– Iestājos Rīgas Stradiņa universitātē, kur studēju fizioterapiju. Pirmos divus gadus daudz strādāju, lai arī ko nopelnītu, un basketbolu varēju spēlēt tikai pa vakariem. Pabeidzu augstskolu, sāku strādāt ar jauniešiem Rīgā, ar jauniešu izlasēm, bet jau kā fizioterapeits. Tagad kādus trīs gadus atkal esmu "ielecis" basketbolā, bet mazāk kā spēlētājs, vairāk – kā fizioterapeits. Aktīvais basketbols man tagad būs, spēlējot BK "Madona"/BJSS komandā. Uzskatīju, ja sākšu spēlēt Madonā, man būs papildu motivācija atgriezties basketbola ritmā, citādi radās aizbildinājumi, kāpēc to nevaru izdarīt. Tagad cenšos atrast vairāk laika, lai trenētos arī priekš sevis Rīgā, lai Madonas komandai rādītu cienīgu spēli. To var piemirst, bet ne aizmirst. Laukumā visas iemaņas atgriežas, spēlēju kopā ar "vecajiem", kas ir Jānis, Mikus un Artūrs, bet ir arī jaunie puiši.
– Kopš kura vecuma basketbols ir tavs sporta veids?
– Kopš kādas 3. klases. Atceros, kā mūs treneris Agnis Beķeris dzenāja, lai "pataisītu" par cilvēkiem. Tas bija foršs laiks, kad mācījos un trenējos Madonā.
– Pastāsti, kā darbojies fizioterapijas lauciņā!
– Strādāju Latvijas Universitātes sistēmā, kur ir divas vīriešu un viena sieviešu komanda. Strādāju ar jauniešiem un studentiem gan kā treneris, gan kā fizioterapeits. Ir daudz darāmā saistībā ar rehabilitāciju, jo sportā gadās visādi. Pats maģistrantūrā studēju uztura zinātni. Esmu pabeidzis Lietišķās kinezioloģijas skolu, kas ir netradicionāls medicīnas paveids, tuvāks ķīniešu medicīnai. Mēs uz sportistu skatāmies, ne tikai redzot viņa muskuļus, bet mēģinām palīdzēt arī psiholoģiski, stāstām par uzturu, miegu, higiēnu. Personīgi iznāca strādāt ar madonieti Emīlu Pētersonu, kas bija U-16 izlasē. Man ne tik daudz svarīgi ir izmasēt, bet sagatavot sportistu, kā pašam par sevi vairāk padomāt, zināt, kādu vidi ap sevi būvē.
– Ko pats dari savas veselības labā?
– Gadījās arī man studiju laikā sagrēkot, bet tad atkal atgriežos pie atziņas, ka tas, kā katrs jūtas, lielā mērā ir atkarīgs no paša. Ir jārūpējas par to, lai būtu atvēlēts pietiekams laiks miegam, jo trauksme un sāpes rodas arī tad, ja nav sakoriģēts ikdienas ritms. Jāizvēlas veselīgs uzturs, par ko visiem stāstu. Esmu atteicies no baltajiem miltiem, piena produktiem, kas ir sajaukti ar cukuru, arī visu piedevu jogurtiem, ko uzskatu par "balto nāvi", arī cepumiņus, šokolādītes šūplādēs neturu. Par uztura bagātinātāju pirkšanu ir pretrunīgs viedoklis. Vienīgais, ko vajadzētu tagad lietot, ir D vitamīns, pārējais būtu jāuzņem ar uzturu.
Esmu fiziski aktīvs, un nav tikai viens basketbols, paskrienu, patīk peldēšana u. c. Madonā, domāju, ir vēl vairāk visādu iespēju sportot, ceru, ka jaunieši tās izmanto.
– Vienas patiesības nav, kā vajadzētu.
– Ar jauniešiem strādāju diendienā. Kam patīk, tie skrien, mans uzdevums ir viņus ik pa laikam apstādināt, parādīt veidu, pastumt uz īsto pusi. Šovasar kopā ar komandu biju Taivānā pasaules universiādē, iepazinos ar viņu sadzīvi un secināju, ka tur cilvēki ir harmoniskāki. Ir teiciens "Viss ir galvā", un Taivānā cilvēki visas lietas uztver vienkāršāk, veselīgāk, nepieķer klāt slikto, arī apkārtējā vide nav tik ļauna. Taču sevis sakārtošanā vajag palīgus, tāpēc ir jālasa, jāizglītojas, un izglītots cilvēks prot sevi sakārtot, piezemēt, saprast, kas ir pareizi un kas nav.
– Varbūt kādreiz atgriezīsies uz dzīvi Madonā?
– Izglītība ir tā, kas mani piesaista, tāpēc esmu Rīgā, Latvijas Universitātes sistēmā, tāpēc studēju LU, man jau ir nākotnes plāni, ko esmu gatavs tālāk studēt. Manī vēl ir jaunības maksimālisms, un gribas vēl ko jaunu apgūt. Taču neizslēdzu, ka kādā vecuma posmā mani vilks ārā no Rīgas un atkal būšu Madonā.
14.11.2017.