Lubānas vārds autosportā ir atpazīstamas gan ar daudziem aizrautīgiem, prasmīgiem un veiksmīgiem autosportistiem, gan ar daudzus gadus rīkotajām Latvijas un Baltijas mēroga sacensībām.
Autosporta attīstība Lubānā sākās ar 1962. gadu (Latvijā pirmais autokross 1958. gadā). Pie šūpuļa šim vīrišķīgajam sporta veidam stāvēja lubānieši Ģirts Kutka un Oļģerts Nīlanders. Lielāku vai mazāku periodu par autosportistiem sevi varēja saukt arī Jānis Malšāns, Vitauts Mass, Andris Dzenis, Argots Ozoliņš, Imants Cīrulis, Aldis Maģītis, Vasīlijs Šilovs, Juris Kalniņš, Marģeris Poruks, Vilis Dārznieks, Pēteris Drabāks, Uldis Siliņš, Gunārs Pusvilks, Pēteris Fiļipovs, Pēteris Volkovs, Valdis Miezonis, Valdis Bērziņš.
Pirmsākumus atceroties
Leģendārā autosportista Viestura Fabiana meita Daiga Saulīte dalās savās atmiņās gan no tēta stāstītā, gan piedzīvotā trasēs: – Savu laiku nokalpojusī saimnieciskā mašīna tika atdota sporta entuziastu lietošanai, un tā vēlās vakara stundās tapa pirmā sporta automašīna GAZ-51 klasē ar starta Nr. 52. Gadu vēlāk Madonas DOSAF priekšnieks Pēteris Melnkalns no 8. ATU piedāvāja vēl vienu automašīnu, un tā arvien pieauga sporta mašīnu skaits un līdz ar tām – arī vīru gribēšana braukt sacensībās. Trase tika izveidota tā sauktajās ganībās, un ik rudeni Lubānā tie bija kā svētki, pat stundas skolā tika saīsinātas, jo arī bērni autokrosā bija vareni līdzjutēji. Uz autotrasi plūda skatītāju straumes, tie brauca ar autobusiem arī no citām vietām.
70.-80. gados autosports bija kļuvis ļoti populārs, sacensības tika rīkotas vairākos etapos, dalībnieku bija daudz, konkurence liela, dažkārt uz starta stājās 40-60 automašīnas. Vajadzēja organizēt vairākus pusfinālus, un sacensības risinājās no agra rīta līdz vēlām krēslas stundām.
Autosporta leģenda
– 1966. gadā savas sporta gaitas sāka autosporta leģenda Viesturs Fabians (1939-2013). Viņš piedzima 8. oktobrī Annas pagasta „Ārēs", 9 gadu vecumā tika kopā ar ģimeni izsūtīts uz Sibīriju, tālo Tomskas apgabalu. 16 gadu vecumā mērķtiecīgais jaunietis regulāri mēroja kājām 6 km cauri taigai uz šoferu kursiem blakus sādžā, sitot dzelzi pret dzelzi, lai vilki neuzbruktu. Tā viņš ieguva tiesības, un 16 gados tika pieņemts darbā par šoferi MTS direktoram – brauca ar Moskvič 403. No Sibīrijas tika iesaukts armijā un 4 gadus dienēja Kaukāzā, pēc armijas atgriezās Latvijā, sāka strādāt Madonā par autobusa šoferi, bet 1964. gadā pārcēlās uz dzīvi Lubānā, uzsākot darba gaitas Lubānas MRS, –
pastāsta Daiga Saulīte. – Darbs nebija viegls: vajadzēja no meža cirsmām dabūt laukā kokmateriālus gan spalgā salā pa apledojušiem ceļiem, gan pavasara šķīdonī un vasaras svelmē. Bet Viesturam viss gāja no rokas – ne velti gadu no gada tika cildināts kā viens no labākajiem darba darītājiem un 1976. gadā saņēma augsto apbalvojumu – III pakāpes Darba Slavas ordeni. Reiz Oļģerts Nīlanders Viesturu paņēma līdzi uz autokrosu tikai paskatīties, bet viņš saslima ar šo sporta veidu uz visu mūžu. Sibīrija bija devusi rūdījumu, darbs mežā – pieredzi. Un aizvien vēlās vakara un nakts stundās tika gatavota mašīna ar numuru 51. Pirmās trīs sacensības – trīs neveiksmes, bet tas viņu nenobiedēja. Viņš analizēja pieļautās kļūdas, domāja, kā uzlabot sporta tehniku un kā iemācīties uzvarēt citus.
1971. gada 2. oktobrī Viesturs Fabians guva savu pirmo uzvaru Lubānas trasē un līdz ar to – daudz līdzjutēju. Gadu gaitā tie piepulcējās aizvien kuplākā skaitā visā Madonas rajonā. Liels nopelns viņa panākumu kaldināšanā bija viņa ilggadējam mehāniķim Mārim Ārendam.
– 1978. gadā Viesturs Fabians izcīnīja PSRS sporta meistara titulu. Savos 16 autosportam ziedotajos dzīves gados izcīnītas 39 pirmās vietas, 18 otrās vietas un arī 18 bronzas godalgas. 7 gadus piedalījies Latvijas izlasē un startējis visdažādākajās PSRS vietās: Kuibiševā, Alma-Atā, Kirovogradā, Rjazeņā, Groznijā u.c. Iespaidīgi panākumi! Viesturu pazina tālu aiz Madonas rajona robežām. Var teikt, viņu zināja un par viņu īkšķus sacensībās turēja visā Latvijā, – norāda Daiga.
Tradīciju turpinātāji
Gadu vēlāk, 1979. gadā, sporta meistara titulu izcīnīja arī Juris Ķeveris un kopā ar Vieturu pārstāvēja Latviju PSRS čempionātos.
Turpina Daiga Saulīte: – Juris ar autosportu saslimdināja arī savu dēlu Aivaru, un tēvs ar dēlu cīnījās vienā trasē. Viesturs bija ar milzīgu gribasspēku, izturību un sportisko spītību apveltīts cilvēks. Viņš bija favorīts un elks daudziem tā laika jauniešiem. Viņa izaudzināts un atbalstīts, savas auto sportista gaitas BAGGI-12 klasē sāka lubānietis, vēlāk rīdzinieks Laimonis Sauka (1953-2019). Arī viņš kļuva atpazīstams visā Latvijā. Ar Laimoni Sauku rēķinājās, viņu respektēja un viņu atcerēsies vienmēr.
Astoņdesmitie gadi autosportā iezīmējās kā pārmaiņu laiks. GAZ-52 un GAZ-53 klases pārtapa par Baggi-12 un Baggi-13.
– Šeit atkal jāpiemin vesela rinda lubāniešu – tie ir sportisti, kas ar labiem panākumiem pārstāvēja savu pilsētu: Aivars Ķeveris, Jānis Noviks, Māris Zeps, Igors Ivanovs, Andris Almanis, Valdis Bidiņš, Gatis Cīrulis, Andris Lāns, Guntars Petrovskis, Vilnis Bērziņš, Valdis Saulītis. Bija laiks, kad no mūsu mazās Lubānas sacensībās uz starta stājās 7 automašīnas – tik lielas komandas nevienai citai pilsētai nebija. V. Fabians apmeklēja visas autosporta sacensības, kamēr vien spēja, un vienmēr deva sportistiem padomus, atklāja tehniskus knifiņus, priecājās par uzvarām un atbalstīja neveiksmēs. Pēc sportista gaitu beigšanas tētis arvien bija redzams uz trases kā starta-finiša tiesnesis ar rūtaino karogu. Ne visiem sportistiem izdodas pabūt slavas zenītā, taču tā jau dzīvē iekārtots – tikai tas, kas to ir pamēģinājis, zina tā cenu un vērtību. Tieksme būt labākajam, arvien attīstīties un augt, kā arī iedvesmot citus sev apkārt – tas nereti ir svarīgāks par vislielāko izcīnīto kausu, – uzskata Daiga Saulīte.
Kopš agras bērnības Daiga bijusi trasē, arī šobrīd viņa aktīvi seko līdzi autosportam un jūt līdzi sportistiem.
– Man prieks un patiess lepnums būt Viestura meitai, pazīt lielu daļu šajā rakstā minēto cilvēku, jo uzaugu „uz trases" kopā ar viņiem. Tētis brauca ar 51. numuru, šis skaitlis ir saglabājies manā dzīvē, tas ir kā iekodēts. Tagad ir saglabājušās skaistas atmiņas no tiem laikiem. Tētis ar lielu prieku dalījās savā pieredzē un zināšanās, deva padomus puišiem, kas gatavoja automašīnas sacensībām. Tētis pierakstīja savas Sibīrijas gaitas, sporta dzīves notikumus, lai saglabātu vēstures liecības. Šobrīd tas ir dārgs vaļasprieks, bet ir patiess prieks, ka šis sporta veids nav pazudis, ka to turpina daudz jaunu cilvēku, – uzskata Daiga Saulīte.
22.07.2020.