– Bez sporta, bez aktīva dzīvesveida nevaru iedomāties savu ikdienu, – atzīst Dace Saulīte, ko aicinu uz sarunu, lai pastāstītu par to, kā trenējas un uztur sevi formā, kad nenotiek sacensības, kad jāstiprina veselība.
Dace Saulīte strādā Valsts zemes dienesta Madonas birojā par vecāko kadastra inženieri zemes kadastrālās uzmērīšanas jomā. Viņa ir beigusi arī juridisko koledžu, atceroties, kā apmeklējusi arī Valsts prezidenta Egila Levita ievadlekcijas Eiropas tiesībās. Mūsu saruna gan šoreiz ar Daci Saulīti kā aktīvu sporta veterāni.
Jau labu laiku viņa dodas savos izvēlētajos velomaršrutos – vai nu pa Rāceņu ezera apkārtni, vai pa "Smeceres silu". Vairāk vai mazāk, bet soļotājai, gatavojoties sezonai, dienas treniņdistance ir ap 10 km. Patlaban, kad koronavīrusa ēnā arī sporta jomā nekas nenotiek, bez atlaidēm jānodarbina sevi pašai, vēl jo vairāk tāpēc, ka darbs norit birojā pie datora. Dace vēl piebilst, ka spēj sevi mobilizēt individuālajiem treniņiem, bet šajā distancēšanās laikā pietrūkst cilvēcisko kontaktu.
– Kurās sacensībās vēl izdevās piedalīties un kuras tika atceltas?
– Ziemas tikpat kā nebija, un "Smeceres silā" nesanāca paslēpot, nenotika Latvijas Sporta veterānu-senioru savienības (LSVS) 57. sporta spēļu sacensības slēpošanā. Ceru, ka notiks vismaz sacensības riteņbraukšanā. 29. februārī Rīgā norisinājās LSVS 57. sporta spēļu ziemas čempionāts vieglatlētikā, un likās, ka viss ir kārtībā. Savai grupai izsniedzu informāciju par gaidāmo Eiropas čempionātu sporta veterāniem vieglatlētikā, pārrunājām, kā lidosim uz Portugāli, kur pilsētā Braga notiks sacensības, ko apskatīsimies brīvajā laikā. Ja man vienai pateiktu, ka viss koronavīrusa dēļ atcelts un ir jāatsaka pasūtījumi, tad būtu vieglāk nekā tad, ja ir 15 cilvēku grupa. 3. martā, internetā saņemot Eiropas veterānu vieglatlētikas savienības prezidenta ziņu, ka Eiropas čempionāts vieglatlētikā veterāniem ir pārcelts uz nākamā gada janvāri, biju stresā, kamēr visus apzvanīju, īsā brīdī atcēlu rezervāciju viesnīcās, sakārtoju lietas ar aviokompāniju. Labi, nauda par 16 rezervētām biļetēm netika atdota, bet pārcelta, tomēr lidsabiedrība "Ryanair" arī nekādu citu pretimnākšanu neizrādīja un vēl pateica, ka vēl būs jāpiemaksā, jo biļetes, ko pārceļam, būs dārgākas. Labi, ka nebija elektroniski pieteikta kultūras objektu apskate. Portu bija doma apskatīt muzeju pasaules attīstības cikla iepazīšanai, un to naudu atpakaļ dabūt nevarētu. Labi, ka ar savu kompanjoni Sarmīti no Jaunpiebalgas nepieteicāmies jūlijā doties uz 24 stundu pasaules čempionātu orientēšanās sportā, kas bija ieplānots ASV, Kalifornijā. Šogad vēl mani aicināja uz pasaules vieglatlētikas čempionātu veterāniem Toronto Kanādā, bet to atcēla. Atcelts vēl nav Eiropas 24 stundu orientēšanās čempionāts Milzkalnā, bet tas jau ir tikai laika jautājums. Orientējoties gan nav tāda kontakta, kā citos sporta veidos, visi mežā izklīst. Viss vēl ir neziņā, atkarīgs no tā, kā pasaulē un pie mums atgūsies no koronavīrusa draudiem.
– Ko aktīvam cilvēkam nozīmē sportošana?
– To pašu, ko dziedātājam koris vai dejotājam deju kolektīvs. Man tas pat ir vitāli nepieciešams – kardiotreniņam, jo organisms nesaprot, kāpēc esmu tik mierīga. Mani sporta veidi ir ne tikai soļošana un vieglatlētika. Kādreiz varēju piedalīties septiņcīņā. Esmu skrējusi arī pusmaratonu. Vairāk kā 20 gadu arī orientēšanās ir mans sporta veids, un kartogrāfiskais materiāls ir līdzīgs kā manā darbā. Esmu piedalījusies arī rogainingā, 8 stundu nakts orientēšanās sacensībās, 24 stundu pasaules orientēšanās čempionātā Lamolinā Spānijā, velobiatlonā, vasaras biatlonā. Patīk ziemā paslēpot, arī peldēt, un vēl pirms koronavīrusa radītās ārkārtas situācijas bija prieks apmeklēt baseinu Jēkabpilī. Esmu nodarbojusies arī ar triatlonu. Svaigs gaiss un emocijas ikvienam nāk tikai par labu.
– Cik gadu esi draugos ar sportu?
– Kopš laika, kad mācījos Bērzaunes pamatskolā. Sporta skolotājs Juris Vaivads mūs iesaistīja daudzveidīgās nodarbībās, bet sporta pamati likti jau ģimenē. Dzīvojām laukos, un tēvs savulaik teica, ka vislabākais treniņš ir jebkurš fizisks darbs. Tas trenē tavu organismu. Kad mācījos pamatskolā, mums jau nebija milzīgo interneta resursu, kas ir tagad, bērni daudz laika pavadīja ārā, spēlēja āra spēles, daudz laika pavadīja dabā, pie upes, kur makšķerējām, gājām mežā ogot. Tagad daudzi pārmet, kad ziemā trase nav izbraukta ar retraku, nav špūres. Mums skolotājs Vaivads ziemā izveidoja trases 5-10 km garumā, un mums nebija plastmasas slēpju, bet slēpojām. Skolotājs mācīja gan slēpot, gan pat slidot, ar riteni braukt, arī peldēt, un fizkultūras stundās neviens nevarēja pateikt, ka negrib vai to nedarīs. Tāds "ne" nepastāvēja, un mēs cienījām savu skolotāju.
– Joprojām ir vēlēšanās sevi nodarbināt fiziski?
– Jā, ir piemājas dārzs, arī malka jāgādā, jāsakrauj. Darbus daru ar prieku. Tēvs uzskatīja, ka nav izteiktu sieviešu vai vīriešu darbu, bet ir darbs, kas jāpadara. Tāpēc arī es protu skaldīt malku, patīk šo to paremontēt, pakrāsot. Patīk veidot ābelēm vainagus, un tēvs man to mācīja darīt jau no 10 gadu vecuma. Ar šīm zināšanām tiku cauri, pat atļāvos pastrīdēties ar pasniedzēju, mācoties Smiltenes tehnikumā agronomiju, kur aizgāju mācīties kā "Gaiziņa" stipendiāte. Diezgan ilgi nostrādāju Praulienā par galveno agronomi. Atceros, kā veidojās (viena no pirmajām Vidzemē) jātnieku sporta sekcija, kur man bija lemts apgūt iemaņas pie treneres Ilzes Blaumanes. Jātnieku sports ir tas, kas attīsta visas muskuļu grupas, un pirmoreiz uzkāpu uz zirga 12 gadu vecumā. Braukājām arī pa sacensībām, un, ja vari zirgu novaldīt, tad ir fiziski spēcīgas rokas un arī kājas. Taču tas viss palika hobija līmenī, jo kā sporta veids ir dārgs. Vieglatlētika ir lētāka. (Smaida.) Ja vēl malku paskaldi, tad arī lodi vari aizgrūst gandrīz 10 m tālu. Taču gadi un traumas noliek pie vietas, un tagad nevis skrienu, bet soļoju, tomēr enerģiju esmu iemācījusies atstāt uz beidzamajiem metriem pirms finiša. Ar izturību man ir tā – jo smagāk, jo lielāks azarts pārvarēt grūtības. Kad pirms gadiem LSPA veica testu cilvēkiem virs 55 gadiem, secinot, kā izstrādājas laimes hormons, braucu ar riteni, un man izstrādājās milzu deva serotonīna.
– Nodarbošanās ar sportu ir devusi iespēju pabūt sacensībās daudzās Eiropas valstīs. Kuras sacensības radījušas īpašu gandarījumu?
– Eiropa ir gandrīz visa redzēta. Eiropas vieglatlētikas veterānu asociācijas sacensību kalendārs ir zināms divus gadus uz priekšu. Vienalga, kurā vecumā esi, liela nozīme ir tam, ka starptautiskajās sacensībās apbalvošanā atskaņo Latvijas himnu, un man ir bijusi laime to piedzīvot. Tādas bija arī pasaules čempionāta sacensības Somijā 2012. gada martā, kad mīnus 15 grādu salā 5 km soļošanā mūsu komandai izdevās izcīnīt zeltu. Kad pirms četriem gadiem Rāznas ezera apkaimē notika pasaules čempionāts rogainingā, Lielbritānijas un Austrālijas pārstāvji atzina, ka nav varējuši iedomāties, ka Latvijā var būt tādi džungļi. Arī mums tas bija ļoti smags mačs. Protams, par sacensībām atgādina diplomi, medaļas. Remonta laikā visi apbalvojumi savietoti kastē, un, ja nemaldos, balvu kopējais svars bija 30 kg.
– Kā sporta seniori savā starpā komunicē?
– Savā starpā ir labs kontakts. Ļoti laba sadarbība ir ar Gulbenes, Preiļu, Ventspils, Rīgas kolēģiem. Bieži sazinos ar Airu Bērziņu, ko uzskatu par savu treneri, un viņa vienmēr pavelk līdzi. Kontakti ir vajadzīgi, un tagad tā visa pietrūkst, tāpat kā aktivitāšu. Kādreiz biatlona sacensībās palīdzēju tiesnešiem, un šosezon tā visa pietrūkst.
– Ko lieto imunitātes stiprināšanai?
– Cieņā ir piparmētru, kumelīšu un liepziedu tējas, ingvers, citrons. Vēl dzeru arī šķīstošo C vitamīnu. D vitamīnu tagad var dabūt, atrodoties saulainā dienā ārā.
01.04.2020.