Ieva Pūce bija vienīgā Madonas bērnu un jaunatnes sporta skolas (BJSS) biatloniste, kas nesen piedalījās pasaules čempionātā vasaras biatlonā Igaunijā (Otepē), kur, pirmo gadu startējot junioru konkurencē, viņas rezultāts ir 30. vieta iedzīšanā un 32. vieta sprintā.
Ieva Pūce mācās Madonas Valsts ģimnāzijas 11.b klasē, pēc stundām trenējas Madonas BJSS biatlona nodaļā pie trenera Oļega Maļuhina.
Uz jautājumu par to, vai labāk patīk ziemas vai vasaras biatlons, viņa atbild: – Uzskatu, ka biatlons ir ziemas sporta veids, bet vasarā ir visa bāze, kad sagatavoties, sākot jauno sezonu. Pasaules čempionātā vasaras biatlonā iznāca sacensties ar līdz pat četrus gadus vecākām sportistēm.
Šovasar Ievai biatlonā bijis daudz Madonas BJSS rīkoto treniņnometņu gan tepat "Smeceres silā", gan Otepē, kur viņa ir piedalījusies, pilnveidojot sportisko sagatavotību. Iepriekšējās sezonas sākumā viņa pabija treniņnometnē Austrijā un Zviedrijā uz pirmā sniega.
Slēpošana Ievu Pūci ieinteresēja jau kopš 1. klases. Meitene uzsāka trenēties sporta skolā slēpošanā pie Jāņa Švikas, turpināja pie Agneses Caunes, un šī būs otrā sezona, kopš viņa ir pārgājusi uz biatlonu, kur viņas treneris ir bijušais Latvijas biatlona izlases dalībnieks Oļegs Maļuhins.
Jauniete pauž uzskatu: – Ir jāiet uz mērķi. Būs skaļi teikts, ka mans mērķis ir piedalīšanās Olimpiskajās spēlēs, jo pagaidām tas nav reāli, dzīve rādīs, kā būs. Katrs solis ir ceļš uz pilnveidošanos, piemēram, iekļūšana Latvijas junioru izlasē, piedalīšanās Starptautiskās biatlona federācijas kausu izcīņā. Taču ir svarīgi, lai būtu, kurp tiekties. Ja pateikšu godīgi – daudzi sportisti pēc 12. klases un sporta skolas beigšanas aiziet no sporta, ne tikai no slēpošanas, arī no biatlona, jo nav nepieciešamā atbalsta. Nav jēgas trenēties, ja, iestājoties augstskolā, valsts līmenī netiec pamanīts, neesi vajadzīgs.
Protams, daudz kas ir atkarīgs no katra cilvēka, cik pats vari un gribi. Man svarīgs ir arī ģimenes atbalsts, lai vecāki sekotu līdzi. Mani ģimene atbalsta, uzmundrina mammas brālis, bijušais biatlonists, olimpietis Gundars Upenieks.
Ieva Pūce Madonas vārdu ir spodrinājusi daudzās Latvijas un starptautiska mēroga sacensībās. Cik viegli vai grūti tas ir? Ieva atbild: – Viegli tas nav, es apzinos, jo nevaru cīnīties ar Zviedrijas, Norvēģijas un citu valstu sportistiem. Vienkārši distance ir jāveic iespējami labāk. Cīņa notiek vispirms jau ar sevi. Ir jaunietes, kas ir gadu vecākas vai manā vecumā, un redzu, ka viņas spēj cīnīties, tātad jāvar arī man. Tajā pašā laikā vēl daudz jātrenējas. Nedomāju, ka ir spēju robežas, varbūt treniņu process atšķiras, jo ziemas sporta lielvalstīs rīko regulāras nometnes kalnos, viņiem ir citādāka sagatavotība. Ja Latvijā iekļūstu pirmajā trijniekā, nevaru uzreiz domāt, ka esmu ļoti spēcīga, jo tā nav. Aizbraucot uz pasaules mēroga sacensībām, to saproti, jo tevi it kā nogāž gar zemi – salīdzinot ar norvēģietēm, zviedrietēm, somietēm, igaunietēm. Saprotot to, nav galvenais salīdzināšana, un, ja būs uzņēmība, sasniegumi nāks ar gadiem. Otepē, skatoties, kā manas vienaudzes no ārzemēm tiek pie medaļām, iedomājos, cik mums, latvietēm, tas vēl ir nesasniedzami, jo ir daudz lietu, pie kā vēl jāpiestrādā. Ļoti liela nozīme ir arī psiholoģiskajai sagatavotībai. Šaušana it kā padodas, bet sacensību režīmā ir citādāk, ar domu vien, ka trāpīšu, reizēm ir par maz. Šajā pasaules čempionātā šāvu savā ritmā, bet ļoti lēni, nesteidzos, ziemā noteikti būtu jāpieturas pie ātrāka ritma. Mana favorīte Otepē bija Kaisa Makarainena, kas beidzamajā dienā sacensībās iedzīšanā uzvarēja.
Taujāta, vai bez biatlona treniņiem vēl atliek laiks arī citām interesēm, viņa atklāj, ka pagājušajā gadā ir pabeigusi J. Norviļa Madonas mūzikas skolā vijoles klasi. Mājās ir klavieres, arī tās reizēm uzspēlē savam priekam. Patīk arī lasīt grāmatas.
Izvaicāta, kāpēc tuvs biatlons, viņa atzīst, ka tas ir grūts sporta veids, jo jāprot gan labi slēpot, gan precīzi šaut.
Ievas mājās ir daudz medaļu un diplomu. Par to, kuras ir bijušas nozīmīgākās sacensības, viņa saka: – Kad biju mazāka, medaļas slēpošanā bija vieglāk izcīnīt. Par savām nozīmīgākajām uzskatu pagājušās biatlona sacensības, kad pašai bija milzīgs prieks par to. Parasti ir neapmierinātība, ka varēju labāk. Ja ir prieks, tad kaut kas ir mainījies attieksmē pašai pret sevi.
Šajā mācību gadā Ievai gan daudz jāmācās, gan jātrenējas, un viņa ir apņēmības pilna izglītību ar sportu apvienot.