Tā saka Pēteris Putniņš, Madonas bērnu un jaunatnes sporta skolas izglītības metodiķis, kas pasaules hokeja čempionāta laikā pievienojās brīvprātīgo voluntieru pulkam. Aicināju Pēteri pastāstīt par voluntiera pienākumiem un iespaidiem.
– Vai tā bija pirmā pieredze kā voluntierim?
– Nē, jo jau skolas laikā, studējot Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, mums bija obligāta līdzdalība sporta pasākumos kā brīvprātīgajiem. Esmu bijis brīvprātīgais arī Rīgas ("Lattelecom") maratonā.
– Kad pieteicies, kādi drošības pasākumi bija jāievēro?
– Šim pasākumam pieteicos jau maijā. Pieteicos tādēļ, ka gribēju būt daļa no hokeja svētkiem Latvijā. Pirms čempionāta sākuma katru pieteikumu izskatīja un apstiprināja čempionāta organizatori, pieprasot personas datus arī no CSDD un ceļu policijas datubāzēm.
Katram darbiniekam tika izsniegta akreditācijas karte, ar kuru varēja pārvietoties uz kartes atzīmētajās zonās – Arēnas un OSC – izveidotajā burbulī. Ja uz akreditācijas kartes nebija attiecīgā cipara – attiecīgajā zonā iekļūt nevarēja. Arī ņemot vērā "Covid-19" situāciju, PČ darbinieki tika testēti reizi divās dienās, papildus katru dienu bija jāveic arī neliela "Covid-19" aptauja par pašsajūtu. Spēlētājus un komandu dalībniekus, ja nemaldos, testēja katru dienu.
– Kādi bija pienākumi, ar kuru valstu komandām iznāca vairāk satikties un iepazīties?
– "Škoda", kā galvenais čempionāta atbalstītājs, bija nodrošinājusi šoferus ar aptuveni 50 jaunām ("nullīte") Škoda Enyaq automašīnām. Šoferu pienākums – uzturēt mašīnu tīru gan no iekšpuses, gan ārienes. Protams, vajadzēja arī laipni un ar smaidu sagaidīt viesus. Lielākā daļa šoferu bija piesaistīti VIP transporta servisam – cilvēks zvana, piesaka transportu (laiku, virzienu), un mēs noteiktajā laikā viņu sagaidām vai nu pie viesnīcas, vai kādas no čempionāta norises vietām. 16 šoferi tika piesaistīti katrs savai komandai (čempionāta dalībvalstij). Es tiku piesaistīts Šveices komandai. Tad arī ar šveiciešiem pavadīju lielāko daļu čempionāta.
Manos pienākumos ietilpa komunikācija ar komandai piesaistītu brīvprātīgo no Latvijas (team host), kurš manā gadījumā bija Krists Apsītis – HK "Olimp" aizsargs un šā gada Latvijas čempions hokejā. Savā starpā komunicējām par transporta laikiem (no kurienes uz kurieni, cikos, cik personu) un nepieciešamajām piegādēm (materiāli no kopētavas, preces no veikala utt.). Mums izdevās izcila sadarbība.
Komandas šofera funkcijas veicu līdz brīdim, kad Šveice no čempionāta izkrita, tad tiku pievienots voluntiera pienākumiem VIP transporta servisā.
– Kādās valodās runāji?
– Ar Šveices komandas pārstāvjiem runāju tikai angļu valodā. Sanāca vest arī Dānijas un Slovākijas tiesnešus, ar kuriem runāju arī tikai angļu valodā. Principā pirmo čempionāta pusi norunāju tikai angliski, līdz tiku pievienots VIP transporta servisam. Tur vienā no pirmajiem braucieniem vedu ar auto Kirgizstānas hokeja funkcionārus, kas bija patīkami pārsteigti uzzinot, ka es runāju krievu valodā. Pēc tam sanāca itin bieži pielietot arī krievu valodu.
– Kādi ir iespaidi par pasaules hokeja čempionāta organizāciju?
– Manuprāt, čempionāta organizācija bija pārdomāta. Gan dalībnieki, gan organizatori no ārvalstīm ļoti augstu novērtēja tieši transporta servisu. Uzslavas organizatori saņēma arī par jaunuzcelto Daugavas ledus halli. Arī "Covid-19" dēļ organizētie komandu "burbuļi" (komandas dzīvoja pilnīgi noslēgti no apkārtējās vides, principā galamērķi bija tikai viesnīca, Arēna, OSC vai Daugavas ledus halle) tika noturēti bez neviena "Covid-19" pozitīva gadījuma. Organizācija bija augstākajā līmenī.
– Vai izdevās redzēt kādu spēli arī klātienē?
– Jā. Pirmo reizi biju uz pasaules čempionātu hokejā, un arī pirmo reizi biju uz Latvijas izlases spēli pasaules čempionātā. Pirmā spēle, ko redzēju klātienē, bija pret Somiju. Klātienē sanāca vērot arī čempionāta fināla spēli.
– Vai bija jūtams fanu sniegums?
Salīdzinoši mazā saujiņa (ja nemaldos, ap 800 skatītāju) uz Latvijas un Vācijas izlašu cīņu spēja pieskandināt teju visu arēnu. Balsi tajā spēlē nežēloja neviens no skatītājiem. Izcilas emocijas, ne velti saka, ka Latvijā ir labākie fani pasaulē.
– Kur pats dzīvoji, kāds bija dienas režīms?
– Apmetos pie bijušā Madonas Valsts ģimnāzijas cīņubiedra Edmunda. Katru rītu sanāca celties pulksten 6.15, protams, bija arī vēlāki rīti, bet tie bija retums. Beidzamā diena
(7. jūnijs) sākās pulksten 3.15. Rīta rituāls vienkāršs – brokastis un personīgā higiēna. Ap pulksten 7 mani uz Arēnu aizveda kāds no kolēģiem. Kamēr biju ar Šveices komandu, no rīta ap pulksten 7.15-7.30 uz Olimpisko sporta centru (OSC) bija jānogādā ekipējuma menedžeri. Pēc tam viss sekoja grafikam, kādu sastādījis Krists. Lielākoties sanāca nogādāt cilvēkus no viesnīcas uz OSC un otrādi, un tā visu dienu. Kā pēdējos uz viesnīcu vienmēr vedu ekipējuma menedžerus, jo spēles dienās viņi darbu beidza ap pusnakti. Kamēr izvadā pēdējos cilvēkus un uzliec lādēties mašīnu (Škoda Enyaq ir pilnībā elektrisks auto), pulkstenis ir jau kādi 0.30. Kamēr nokļūsti mājās un beidzot dodies pie miera, laiks ir jau aptuveni 1.30-2.00. Tādā režīmā – gandrīz katru dienu. Arī pēc Šveices komandas izkrišanas darba diena īpaši nemainījās, tikai vairs nebiju piesaistīts konkrētai komandai ar konkrētiem uzdevumiem.
– Kāda ir gūtā pieredze?
– Par neaizmirstamāko laikam uzskatīšu emociju gammu, ko ieguvu šī čempionāta laikā. Biju ļoti priecīgs, kad uzzināju, ka esmu piesaistīts Šveices komandai. Bija daudz patīkamu sarunu gan ar komandas vadību, gan spēlētājiem. Arī interesantu atgadījumu netrūka.
Ļoti uzmundrināja tas, ka ekipējuma menedžeri, kuriem ar angļu valodu gāja grūti, man pēc katra garāka pārbrauciena teica: "Best driver!", "Excellent service!" ("Labākais šoferis!", "Lielisks serviss!") Ar katru spēlētāju, kuru sanāca vest ar automašīnu, pārrunājām viņa aizvadītās sezonas, "Covid-19" situāciju un daudz ko citu. Vissmieklīgākais atgadījums bija ar vienu no komandas spēlētājiem, kurš, iekāpjot mašīnā un sasveicinoties teica: "To the bar please!" ("Uz bāru, lūdzu!"), lai gan viņš bija jāaizved pie hiropraktiķa. No komandas vadības visbiežākais kontakts bija ar komandas ģenerālmenedžeri Larsu Veibelu (Lars Weibel). Savā starpā pārrunājām dažādus tematus, ne tikai par hokeju.
Tā ikdienu pavadot kopā ar šiem cilvēkiem, beigās, kad Šveices komanda izkrita no PČ, bija skumjākas izjūtas nekā tad, kad Latvija netika izslēgšanas spēlēs. Šādas emocijas un pieredzi par naudu nenopirksi.
– Vai vēlreiz ko tādu darītu?
– Nemaz nedomātu divreiz!
29.06.2021.