Ļaudonietis Krišjānis Beļaunieks vieglatlētikas daudzcīņās ir pamanāms sportists visos Latvijas čempionātos. Beidzamajā Latvijas čempionātā viņš, būdams juniors, savas spējas apliecināja vīriešu grupā, kur kļuva par vicečempionu, tūlīt aiz čempiona Edgara Eriņa.
Ļaudonā Krišjānis mācījās līdz 7. klasei, jo pēc tam iestājās Madonas Valsts ģimnāzijā, kur patlaban mācās 12.b klasē.
Krišjānim Beļauniekam laiks ir saplānots, sarunai tika izvēlēts brīdis pirms vieglatlētikas treniņa sporta skolā.
Par to, kā iesāka sporta gaitas, viņš atceras: – Bērnībā jau visiem patīk skraidīt, bet treniņus apmeklēju kopš 2. klases. Man patika basketbols, bet Ļaudonā bija sporta skolas vieglatlētikas grupa, kur sāku trenēties pie Lanas Līcītes. Biju televīzijā saskatījies šķēpmešanu, tāpēc sāku ņemties ar šķēpa mešanu, bumbiņas mešanu. Atceros, ka 4. klasē jau braucu uz starptautiskajām sacensībām Polijā, kur pārstāvēju Latviju bumbiņas mešanā. 6. klasē bumbiņu metu gandrīz 70 m tālu. Šķēpmešana man patīk, tā ir viena no disciplīnām, kur jūtos stiprs. Madonā turpināju trenēties no 7. klases Lanas Līcītes vadībā, pēc tam – pie Anitas Krauklītes, uzklausīju arī Aleksandra Krauklīša padomus. Pamazām trenējos, līdz kļuvu vieglatlēts daudzcīņnieks. Protams, katram ir stiprās un vājās puses, bet jau kopš bērnības varēju skriet gan garās, gan īsās distances.
Rezultātu progress
Par savu sportisko izaugsmi jaunietim ir savs spriedums:
– Katru gadu startēju vieglatlētikas daudzcīņās un domāju, ka nu nevarēšu vairs labāk, bet vienmēr sanāk rezultātu uzlabot. Kad atnācu uz Madonu, mainījās treniņu apstākļi. Sporta centrā trenējamies savā vieglatlētikas sektorā, un labi, ka tāds ir. Citādi Madonā stadiona celiņu rekonstrukciju laikam sagaidīs tikai jaunākās paaudzes. Tiesa, Madonā kārtslēkšanu neiemācīsies, to mācījos treniņnometnēs, pieslīpēju Latvijas izlases trenera Andra Eikina vadībā Murjāņos. Sanāk aizbraukt arī uz Rīgu, uz vieglatlētikas manēžu. Kārtslēkšanā mans tehniskais sniegums ir jāuzlabo. Padodas visas lēkšanas disciplīnas, barjerskrējiens un šķēpmešana. Garā distance daudzcīņniekiem vairāk ir gribas pārbaude. Neesmu ātrākais skrējējs, man nav sprintera dotību, bet ir tā atsperīte, kas vajadzīga lēkšanai. Latvijas čempionātā augstlēkšanā pārvarēju 1,99 m, tāllēkšanā – 7,15 m, atpaliekot no personiskā rekorda. Arī barjeras pārvaru ļoti labi, kad piedalījos Latvijas olimpiādē, ieguvu 3. vietu starp pieaugušajiem. Lodes grūšana ir mana vājākā disciplīna, jo neesmu tas, kas staigā pa svaru zālēm, bet tur tieši to vajag.
Uz jautājumu par to, vai ir, ko darīt sporta stundās, Krišjānis atbild: – Izkustēties vajag, bet tagad programmā ir slēpošana, kas man nepatīk.
Mērķis – Eiropas čempionāts
Pārrunājot sportista mērķus vieglatlētikā, Krišjānis Beļaunieks min: – Šogad man ir mērķis aizbraukt uz Eiropas čempionātu vieglatlētikā, startējot savā grupā, bet, ja Latvijas izlase tā lems, vajadzētu tikt uz Eiropas komandu čempionātu daudzcīņās. Konkurence ir, bet galvenais daudzcīņā ir savākt vajadzīgo punktu skaitu. Tur ir sarežģīta sistēma, bet katra disciplīna dod punktus. Ja pēc Edgara Eriņa pieaugušo grupā ieguvu otru lielāko punktu skaitu, to var uzskatīt par panākumu. Mērķis bija sasniegt pašam mazu Latvijas rekordu, bet mazliet pietrūka. Neveicās kārtslēkšanā un lodes grūšanā. Ja gribi labu rezultātu vieglatlētikā, viss ir jāizdara jau rudenī, ziemā ir tikai halle, kur skraidīt var arī pa kāpnēm. Šogad centos visu pārējo atlikt, lai būtu laiks treniņiem. Tomēr ne vienmēr viss sanāk, vieglatlētikā grūti būt vienlīdz labam visās disciplīnās.
Gudra galva un interese mācīties
Jauniešiem, kas aktīvi nodarbojas ar sportu, bieži vien mācībām pietrūkst laika, taču Krišjānis saka: – Ar mācībām man nav problēmu, esmu pateicīgs savai galvai. Beidzot ģimnāziju, jādomā arī par nākotnes ceļa izvēli, bet profesiju nedomāju saistīt ar sportu. Mācos dabaszinību klasē, lai nebūtu problēmu studēt eksaktās zinības, un man ir sapnis kļūt par būvinženieri, tikai vēl neesmu izlēmis, kurā augstskolā mācīšos. Taču, kā jau sportistam, ir jābūt izturībai, lai sasniegtu mērķi. Daudzcīņniekus sauc par atlētu atlētiem. Tomēr, manuprāt, Latvijā studēt un sportot ir gandrīz neiespējami, jo nav infrastruktūras, kur trenēties, maz treneru. Nozīme ir katra paša entuziasmam, federācija neko nesponsorē.
Cenšos būt aktīvs arī citās jomās – dziedu divos koros – gan Ļaudonas korī, gan Madonas Valsts ģimnāzijas korī, uzspēlēju ģitāru. Laiks paiet arī, mērojot ceļu no Ļaudonas uz Madonu un atpakaļ.
Sacensību kalendārs – aizņemts
Tagad ir ziemas sezona, un būs vēl daudz sacensību, lai izpildītu paredzētos normatīvus. Krišjānis visu uztver mierīgi: – Nav tik traki. Kad biju mazāks, katru nedēļu braucu uz kādām sacensībām. Tagad visam pieeju mierīgāk. Komandā esmu, nesaku nē, jo kāda jēga ir trenēties, ja nekur sevi neparādīsi.
24.01.2017.