Grāmatu svētkos Madonas bibliotēkā tikšanās ar žurnālistu un grāmatu autoru Armandu Puči izvērtās ne jau par viņu kā sporta notikumu komentētāju. Armands atbildēja uz jautājumiem, ko izvēlējās ceļotāja mugursomā, un jautājumi bija par attieksmi pret dzīvi un notikumiem.
Nebūt ne visi zālē sēdošie bija lasījuši Armanda Pučes grāmatas, no tām beidzamais romāns ir ar intriģējošu nosaukumu "Kurtizānes apakšveļa", jo viņus interesēja vairāk tikšanās ar cilvēku, kurš seko līdzi daudziem notikumiem sporta dzīvē. Taču šoreiz saruna par sportu nebija prioritāte.
Ievadā viņš atgādināja, ka pārstāv profesiju – žurnālistiku, jo nav ne sporta, ne politiskās žurnālistikas. – Ir viena – žurnālistika. Varbūt man priekšplānā atrodas sporta tematika, bet sports nav tas, ar ko ikdienā dzīvoju. Ja man būtu jāizvēlas, ka varbūt varētu uzzināt ko padziļināti par rozēm, es vēl padomātu, vai tā būtu hokeja spēle, kurp dotos. Analizēju vērtības, novērtēju cilvēkus, kas apkārt. Visa pamatā ir žanrs – intervija. Tas ir arī ikvienas sarunas pamatā, kā protam saprasties. Ar vārdiem, protams, var spēlēties un manipulēt, bet žurnālists ar saviem varoņiem mēģina sarunāties. Tā ir intervija mūža garumā, un prasme sarunāties ir svarīgākais, kas dzīvē ir. Ar to nopelnāt labsajūtu mājās, ar draugiem, paziņām, veikalā…, prasme sarunāties nosaka vietu dzīvē. Ja dažādās vidēs cilvēki nemāk sarunāties, nekas nesanāk, arī ģimenes jūk ne jau no raksturu nesaderības, bet no nemācēšanas sarunāties. Jācenšas likvidēt āķus un dzelokšņus, – domās dalījās Armands Puče.
Žurnālists, "Hokeja studijas" vadītājs un grāmatu autors Armands Puče pēc piedzīvotās smagās slimības secinājis, ka nevis karjera un sports, bet gan ģimene viņa dzīvē ir vissvarīgākais. Arī tikšanās laikā viņš jauniešiem atgādināja, cik svarīgi dzīvē ir atrast savu cilvēku, savu otro pusi: – Otra puse ir tikpat svarīga kā prasme sarunāties, jo otrs cilvēks, kas atrodas blakus, veido harmoniju tavā pasaulē. Ja atradīsit otru pusi un trāpīsit, būs labi gan mājās, gan darbā. Arī profesijā ir svarīgi trāpīt.
Viņš atgādināja arī to, ka pasaule būtu neinteresanta, ja visi būtu vienādi.
Vaicāts par latvietību, Armands Puče uzsvēra, ka ikkatram sirdī būtu jānes latvietība, jo lielās valstis spēlējas ar mazajām valstiņām:
– Mēs esam nopietnās krustcelēs, un Latvija ir ar asinīm izcīnīta, nekas nav gadījies. Pie savas valsts tikām ar viltu, un tā ir tā Sprīdīša viltība, kas meta gaisā zvirbulīti un stāstīja lempim, ka tas ir akmens. Mums arī apkārt ir tādi lieli lempji, un mums vajadzētu runāt ar viņiem kā Sprīdītim ar milzi lempi. Mēs vairāk redzam labos un sliktos, sarkanos, baltos vai brūnos, bet nacionālajai pašapziņai, manuprāt, ir jānāk no ģimenes. Latvija – tā ir mūsu valsts, pārējiem tā ir tikai teritorija. Ar mums lielie grib spēlēties un manipulēt, un šis laiks parāda daudzas lietas. Sprīdīša viltību neesam sapratuši, tā paliek otrajā plānā.
Armanda Pučes teiktajam var piekrist, var nepiekrist, bet viņa domas dzirdējām tiešas un personiskas. Arī spriedumu par to, ka žurnālistika ir prostitūcija, jo ar šīs profesijas pārstāvjiem var manipulēt – redaktors, kāds kolēģis, kāds cits, kā arī par lielu sportistu blaknēm – fizisko un garīgo "kroplību". Viņš pakavējās arī pie manipulācijas ar vēstures faktiem: – Ar citu piespēlētām domām cenšamies runāt par saviem varoņiem, par savu vēsturi. Daži saka, ka tie ir vēsturnieki, bet kas tad ir vēsturnieki? Tie ir kalpi katram režīmam, jo režīms dod pieeju arhīvam, dokumentiem un ierobežotiem materiāliem. Ar dokumentiem var manipulēt, bet vēsturnieks bieži vien ir tikai tāds pakalpiņš stāstam. Cik nekrietni kādreiz ir izturējušies pret Herbertu Cukuru, lielā mērā ir vēsturnieku nopelns, kuri, izdabājot režīmam, ir ļāvuši, lai pazemo mūsu cilvēku.
Kā atzina A. Puče, savu darbu viņš dara ar prieku, sarunas veido, lai tur būtu ne tikai sports: – Sports bieži parādās blakus manam uzvārdam, bet ne ar vienu no saviem varoņiem nemainītos vietām – vai tas ir Sandis Ozoliņš, vai Kristaps Porziņģis. Spožums ir tikai maza daļa, viss pārējais ir posts. Kas notiek ar sportistiem, baletdejotājiem? Kamēr mēs, pārējie, mēģinām tikt galā ar savu pielietojumu, viņiem tā ir sporta skola vai sporta nometne 30 gadu garumā, viņi gūst daudz savainojumu. Nav daudz sportistu, kuri atraduši savas otrās puses, jo tam nav laika. Darbs televīzijā ar šiem varoņiem ir sociāli atbildīgs, jo viņi, kad stāv uz pjedestāla, nenovērtē, cik sarežģītos apstākļos nonākuši. Žurnālista uzdevums ir likt par to aizdomāties. Ir arī sportisti, kas nomainījuši pilsonību lielākas samaksas dēļ, kam, protams, arī ir nozīme. Kas ir īsts? Sporta tematikā man sevī ir jāpārvar daudzas pretrunas. Vispār rakstīšana – tas ir kā dzert ūdeni, ja esi izslāpis, un ir liels gandarījums. Grāmatas es nerakstu, grāmatas raksta mani, tas ir process, kas interesē.
18.04.2018.