Artūrs Ceriņš, Madonas iekštelpu skeitparkā demonstrējot, cik virtuozi var pārvaldīt un braukt ar savu skūteri pa rampu, atļaujoties veikt arī kādus trikus, spēj noturēt ikviena interesi, un brīžiem pat aizraujas elpa – "Kā to var iemācīties?". Izrādās, ka to var apgūt ar regulāru darbu treniņos.
Puisis atklāja, ka mācās Madonas pilsētas 1. vidusskolas 9. klasē, bet skeitparkā iesaistījies treniņos tikai nesen, kad uzsācis mācības 7. klasē. – Atnācu uz skeitparku kopā ar draugu, kurš braukā ar skrituļslidām un reiz pasauca līdzi arī mani. Draugam Rūdim bija skūteris, ko viņš iedeva man, lai pamēģinu patrenēties. Iepatikās. Pēc mēneša tiku pie sava skūtera. Pirmajā gadā nemācēju neko, jo nepieķēros treniņiem nopietni. Iemācījos vienu triku – palēkties un apgriezties, pēc tam sāku pievērsties regulāriem treniņiem un nopietni mācījos pārvaldīt skūteri. Lai visu apgūtu, ir ļoti daudz un grūti jātrenējas, – atziņā dalījās Artūrs Ceriņš. Viņš neslēpa, ka bijušas arī traumas, bet tas nav atturējis no treniņiem pēc tam, kad viss sadzijis un juties atkal formā.
Artūra Ceriņa pirmie panākumi un uzvara Latvijas mēroga sacensībās bija jau 2015. gadā, kad viņš kļuva par Madonas novada sporta laureātu.
Jautāts, kāds ir bijis šis sportiskais gads, viņš vērtēja: – Labs gads. Esmu izcīnījis uzvaru Aldoņa Rībenieka piemiņas kausa sacensībās. Piedalījos sacensībās arī Siguldā, kur ieņēmu 2. vietu. Domāju, ka piedalīšos iesācēju PRO grupā, bet beigās startēju jauktajā grupā, kur brauc visi kopā. Nebiju iesildījies, daudzi triki nesanāca tā, kā vajadzētu. Taču kopumā – labi, jo par 2. vietu taču cīnījās daudzi. Arī Aldoņa Rībenieka piemiņas kausā braucu kopā ar vecākiem puišiem, bet man bija izdomāti savi triki.
Ja jau tuvumā ir skeitparks, Artūrs izbrīvē laiku, lai trenētos katru dienu. – Nāku uz skeitparku atpūsties no mācībām un braukāt pa rampu, lai pilnveidotu savu meistarību. Brīvajā laikā vēl uzspēlēju futbolu.
Vaicāts par skūteri, Artūrs Ceriņš atzina: – Tas ir ļoti populārs braucamais. Dodos ar skūteri arī uz skolu, pabraukāju pa trotuāru. Pirmais skūteris bija vienkāršs, bet šis, ar ko braucu tagad, ir profesionālāks. Izvēloties šādu braucamo, ir svarīgi, lai stūre būtu līdz viduklim. Savam skūterim stūre jau ir maksimāli pieregulēta, un, ja stiepšos garumā, būs nepieciešams jauns skūteris. Jāskatās, lai platforma būtu tāda, ka tur ir pietiekama vieta kājām. Man platforma zem kājām ir noklāta ar smilšpapīru, lai neslīdētu kājas.
Vai skūteristu sezona jau ir noslēgusies? Uz to Artūrs sacīja: – Ja būs kādas sacensības, labprāt piedalīšos.
Tagad, kad Madonā redz braukājam tik daudz puišu un meiteņu ar skūteriem, varbūt arī nākotnē kāds no viņiem izvēlēsies trenēties, lai savu skūteri pārvaldītu tik labi, ka var pat piedalīties sacensībās.