Šogad Inga Sudāre-Špune ir piedalījusies 18 rogaininga sacensībās: 16 Latvijā, divās — Spānijā.
Rogainings ir kļuvis par Ingas Sudāres-Špunes ģimenes iecienītu sporta veidu. Kamēr Inga piedalās garākās distancēs, vīrs ar dēlu Ernestu skrien īsākos rogainingos, reizēm vēl līdzi ņemot omi. Šad tad visi piedalās vienā komandā.
Ernestam pirmais rogainings bija jau 3,5 gadu vecumā, bet šogad pirmklasnieks vairākkārt veicis pat 21 km distanci sešu stundu laikā.
Kad Ingai jautā, kas ir rogainings, viņa paskaidro: – Komandu orientēšanās sports vairāku, pat daudzu stundu garumā (garākie bijuši pat 12 un 24 h).
Uz jautājumu, kas patīk šajā sporta veidā, Inga aizdomājas: – Tas ir vairāku lietu kopums, bet noteikti – būšana dabā. Sacensībās pa vidu skriešanai, kontrolpunktu meklēšanai pamanu gan sēnes un puķes, gan skaistas ainavas, gan uzēdu pa saujai meža ogu. Atšķirībā tikai no skriešanas, patīk, ka prāts visu laiku ir nodarbināts ar orientēšanos, nav laika domāt par ikdienišķām lietām, var būt šeit un tagad. Noteikti gribas pieminēt arī plānošanu, kas sākas, jau saņemot karti, laikus pirms starta. Ir svarīgi iepriekš kartē izplānot punktu secību, kuru kartes daļu veikt gaišajā laikā, kuru tumsā utt.
Desmit gadi rogainingā
Viņa par savu aizraušanos ar rogainingu pastāsta: – Nu jau apritējuši 10 gadi, kopš mana pirmā rogaininga. Tas bija tautas rogainings – kopā ar vīru Raivo izskrējām, neko daudz nezinot par orientēšanos un kompasu. Kaut kas mani šajā sporta veidā uzrunāja, pēc dažiem gadiem rogainingu atkal noskrēju kopā ar vīru, tad – ar māsīcu, arī brālēnu. Priecājos, kad sanāk piedalīties kopā ar brāli Mārtiņu. Viņš dzīvo Itālijas ziemeļos, cenšamies tikties sacensībās citās zemēs.
Šobrīd mana komandas biedrene ir brīnišķīgā Valmieres meitene Nora (attēlā), skrienu kopā arī ar Aleksandru, Madaru vai Zani. Ar katrām rogaininga sacensībām arvien vairāk apzinos, cik svarīgi šajā sporta veidā ir prast lasīt karti, kā arī likt lietā orientēšanās prasmes apvidū. Lai arī kādreiz teicu, ka nekad viena pati mežā neiešu ar karti, šī bija mana otrā sezona arī orientēšanās sportā. Šovasar piedalījos ne tikai iknedēļas vakara kārtās, izmēģināju spēkus arī Latvijas kausa posmos un Latvijas čempionātā vidējā distancē, kur izcīnīju 1. vietu W40 grupā.
Sportošana ir gēnos
Inga atklāj, ka jau kopš bērnības ir patikušas fiziskas aktivitātes: – Šķiet, sports Sudāriem ir jau gēnos – kopīga riteņošana, slēpošana, slidošana u. c. Mans tētis Jānis Sudārs visu dzīvi aktīvi sporto pats un māca to arī citiem. Viņš allaž ir paraugs tam, kādam ir jābūt sporta skolotājam un trenerim. Sacensībās sāku piedalīties jau pamatskolā Sarkaņos un vidusskolā Madonā. Sakumā tā bija distanču slēpošana, tad nāca basketbols, vieglatlētika, volejbols. Mazāk tam laika sanāca studiju gados Rīgā.
Aktīvi sportot atsāku pirms 14 gadiem, kad atgriezos Madonā. Tajā laikā Latvijā popularitāti sāka iegūt disku golfs, kas ieinteresēja arī mani, "pavilku" līdzi vēl brālēnu, vīru, viņa tēti, kurš joprojām ir ļoti aktīvs disku golfa spēlētājs, izcīnot augstas vietas.
Dzīvojot Madonas tuvumā, protams, izmantoju iespēju slēpot Smeceres silā. Būt trasē, kad koki sniega pilni, ir baudījums dvēselei gan man, gan ģimenei.
Nu jau otro gadu piedalos "Stirnu bukā", izvēloties Lūša distanci, kas ir ap 30 km. Patīk sacensību atmosfēra un iespēja izskriet dabas takas dažādās Latvijas malās.
Šo sezonu noslēdzu, manuprāt, ļoti veiksmīgi, izcīnot 13. vietu starp visām dāmām (4. vietu savā vecuma grupā). Esmu sapratusi, ka garās distances man nedaudz apnīk, bet šos skrējienus izmantoju kā treniņu rogainingam.
Kopā ar brāli Mārtiņu
Inga stāsta, ka šī gada gaidītākās sacensības bija pasaules čempionāts 24 h rogainingā Spānijā: – Skrēju kopā ar brāli Mārtiņu. Bija apmēram +27 grādi ielejā, kalnos – vēsāks. Piemeklēja karstuma, slodzes problēmas, pusnaktī jau domāju par izstāšanos, tomēr izdevās izturēt līdz galam. Ļoti patika kalnainais apvidus ar brīnšķīgajām ainavām. Izdevās izplānot distanci tā, lai no kalna redzētu gan saulrietu, gan arī saullēktu. Tie bija mirkļi, kad uz brīdi piestājām, lai izbaudītu ainavu. Kā man patika naktī tie skati ar lampiņām – tuvāk, tālāk, augstāk, zemāk, kur pārvietojās dalībnieki. Šajās sacensībās izdevās pieveikt 85 km un kopā uzkāpt apmēram 4100 vertikālos metrus. No Latvijas komandām mums 6. vieta, bet savā grupā 26. vieta no 135. Pēc šīm sacensībām man likās – kādu laiku negribēšu garākas sacensības, īpaši 24 h, bet pēc nedēļas jau visi grūtumi bija aizmirsušies.
Dažādie rogainingi
– Fiziski grūtākais rogainings noteikti bija Eiropas čempionāts Somijā pirms 3 gadiem – manas pirmās 24 h sacensības. Piedalījos kopā ar brāli. Nakts bija mokoša, migu ciet stāvus. Ķermenis nesaprata, kāpēc neļauju gulēt, bet lieku strādāt. Apvidus neierasts, daba vietām skarba, daudz kļūdu, viena arī pašās beigās, kad jau pēc pieveiktiem 100 km nācās saņemt visus spēkus un skriet, lai pagūtu finišēt laikā. Toties liela sajūsma par milzīgo daudzumu apšubeku un baraviku, ko tur pamanījām.
Emocionāli vieglākais – Čehijas 24 h čempionāts pirms gada. Distanci saplānojām tā, lai pa ceļam apskatītu apkārtnes skaistākās vietas, sacensību laikā iepirkāmies kafejnīcā un iegādājos arī suvenīru magnētiņus, šūpojāmies šūpolēs pakalnā, uzkāpām skatu tornīšos. Bija arī savi grūtuma mirkļi, kas ir pilnīgi normāli tik garās sacensībās. Pārsteigums, ka izcīnījām 3. vietu XO (jauktajā) grupā.
Piņķerīgākais – droši vien novembrī skrietais Rīgas rogainings arī kopā ar brāli. Karte gana sīka, bez lupas nekādi. Pilsētvidē ir grūtāk nekā dabā – ieliņas, sētas, žogu caurumi, iekšpagalmi, satiksme.
Ir arī slapjākais rogainings. Šī vasara bija īpaši lietaina, līdz ar to vairākas sacensības bija viena liela brišana pa dubļiem, purviem, pārplūdušām vietām. Ja vasarā tas nešķiet tik traki, jo ir silts, tad visslapjākais un aukstākais man šķita Lapsu rogainings oktobra pašās beigās. Ar Noru skrējām 12 h distanci. Lietus sāka līņāt, jau ejot uz startu, un lija līdz pat finišam. Gaisa temperatūra pa dienu ap 8-10 grādiem. Jau pusdistancē biju pārsalusi un zuda motivācija. Bet iekšējā spītība neļāva padoties. Mums izdevās – izcīnījām 1. vietu dāmu grupā.
Šo rogaininga sezonu noslēdzu ar vēl vienām sacensībām Spānijā (12 h), noķerot un vēlreiz izbaudot krāsaino rudeni kalnainā apvidū. Tas bija pamatīgs lapu rogainings – skriešana, iešana, šļūkšana pa nesen kritušām, vēl čaukstošām lapām. Lielisks sezonas noslēgums kopā ar brāli, – rezumē Inga Sudāre-Špune.
09.12.2025.