Nieka nepilnas 39 minūtes – izrādās, tieši šāds ir laiks, kādā iespējams Gaiziņkalnā uzskriet 10 reizes. To šosvētdien pierādīja madonietis Andris Jubelis, kļūstot par skrējiena „Gaiziņkalna bulta" uzvarētāju.
Tomēr jāsaka, ka uzvaras cienīgs bija ikkatra dalībnieka finišs un ikviena līdz galam izcīnītā personiskā cīņa, mērojot distanci, kas veda augšup pretim Latvijas augstākajai virsotnei.
Uzrunāts neilgi pēc apbalvošanas ceremonijas, uzvarētājs vīru konkurencē Andris Jubelis atzina, ka uz skrējienu ieradies bez pārliecības savas spējas atrādīt simtprocentīgi, jo vien iepriekšējā naktī pārradies mājās pēc veiksmīgi mērotas 10 km distances Jelgavas nakts skrējienā.
– Es zināju, ka ļoti labi skrienu kalnā un esmu viens no labākajiem Latvijā skriešanā pret kalnu, taču vienalga nebija pārliecības, ka izdosies uzvarēt. Konkurenti bija spēcīgi, bet uz beigām jau sajutu, ka laikam tieši šodien ir tā reize, kad izrādīšos spēcīgāks par pārējiem. Nekad iepriekš šeit skrējis vai kā īpaši gatavojies nebiju. Tagad ir liels prieks, ka viss izdevās un varēju no nedēļas nogales paņemt visu maksimumu, jo šodien izcīnīju visas iespējamās balvas un arī vakar Jelgavā noskrēju diezgan labi, – atklāja „Gaiziņkalna bulta" uzvarētājs un arīdzan čempions vienpadsmitās reizes (sprinta) skrējienā kalnā, pazīstamais orientierists Andris Jubelis.
Uzvaras laurus sportists plūca patiesi sīvā konkurencē, aiz sevis otrajā vietā atstājot daudzkārtējo Latvijas čempionu triatlonā Andreju Dmitrijevu, bet trešajā – šī gada „Stipro skrējiena" uzvarētāju Artūru Pauliņu.
Lielāko prieku Andris pauda par sprinta skrējienā izcīnīto GoPro kameru, ar ko turpmāk varēs filmēt skrējienus no paša skatpunkta.
– Jau kādu laiku domāju, ka šādu kameru derētu nopirkt, jo orientēšanās sportā mēs to varam izmantot, lai uzfilmēto pēc tam analizētu, taču līdz šim tālāk par domu netiku. Šī bija superīga iespēja tikt pie kārotā, – priecājās uzvarētājs.
Ne mazāk sīva cīņa un izturības atrādīšana, veicot kopumā 7,8 km garo distanci, risinājās dāmu starpā, kur par uzvarētāju kļuva rīdziniece Kristīne Kuzņecova, bet divus atlikušos pjedestāla pakāpienus aizņēma madonietes Elīna Kārkliņa (2. vieta) un Una Arama (3. vieta). Savukārt sprinta skrējienā dāmu konkurencē uzvarēja un jaunāko GoPro kameru savā īpašumā saņēma Marta Jansona no Cēsīm.
Spēcīgākā dāma, laikraksta uzrunāta, pastāstīja, ka skrējienā „Gaiziņkalna bulta" izlēmusi piedalīties, jo ieinteresējis Sportlat sacensību kalendārā ievietotais piedāvājums skriet 10 reizes kalnā.
– Aktīvi piedalos taku skrējienos „Stirnu buks", kas man ļoti patīk, un paralēli nodarbojos ar crossfit (kardiotreniņu, svarcelšanas un vingrošanas apvienojums) treniņiem. Pirms tam „Stirnu buka" ietvaros bija sanācis nedaudz paskriet pa kalniem, taču jāatzīst, ka šis skrējiens izrādījās diezgan ekstrēms. Interesanti, ka man grūtākie šķita pirmie pieci kāpieni kalnā – pēc tam kļuva kaut kā vieglāk. Par uzvaru nudien nedomāju, un tā nāca negaidīti – zināju taču, ka piedalīsies stipras meitenes, tostarp Latvijas armijas pārstāves, – atklāja Kristīne Kuzņecova, piemetinot, ka ir dzimusi Cēsīs, tālab, kā jau kārtīgai vidzemniecei pienākas, Gaiziņkalna virsotnē viņa jau iepriekš ir pabijusi ar slēpēm pie kājām, taču skriešanas apavos – līdzīgi kā daudzi citi skrējiena dalībnieki – šosvētdien pirmoreiz.
Skrējienu, kas vēsturē tiks ierakstīts kā pirmais šāda veida pasākums Latvijā, organizēja populārā brīvdabas fitnesa zīmola „Fitness ABC", kā rīkotos bezmaksas treniņus ik nedēļu Rīgā apmeklē vairāki simti dalībnieku, komanda ar vadītāju Viesturu Saldavu priekšgalā.
– Skats no malas bija visai iespaidīgs. Sekojot līdzi dalībnieku virzībai kalnā, es redzēju sviedrus un apņēmības pilnas sejas. Sportisti izlika visus savus spēkus, un Gaiziņkalnā valdīja ļoti jaudīga atmosfēra. Cīņa bija fantastiska, turklāt man ir liels gods, ka piedalīties bija atbraukuši pat spēcīgi elites sportisti, – sacensību noslēgumā dalībniekus uzrunāja organizators Viesturs Saldavs, vēlot, lai nākamgad skrējienā izdodas katru nākamo apli mērot tikpat viegli kā iepriekšējos.
Vaicāts par skrējiena sarīkošanas ideju, Viesturs Saldavs izklāstīja: – Internetā var paskatīties, ka ārzemēs ļoti bieži rīko sacensības, kurās ir jāskrien slēpotāju nogāzēs, kas ir ļoti augstas. Tajās gan ir jāskrien vienu reizi – sportisti cīnās ilgi un beigās nevis vairs skrien, bet kāpj.
Latvijā diemžēl nav tik augstu virsotņu, taču gribējās, lai ir iespējama cīņa. Vienu sprintu taisīt nebūtu interesanti – tas līdzinātos mazam pilsētas svētku notikumam, bet, ja tās ir desmit reizes, tad pasākums kļūst interesants gan elites sportistiem, gan pārējiem dalībniekiem un arīdzan skatītājiem. Tā radās doma, ka jāskrien tieši Gaiziņkalnā, jo šī ir visaugstākā Latvijas virsotne, un tieši 10 reizes, jo tas ir apaļš cipars, kas uz beigām ir jāizmoka.
Ar paveikto esmu apmierināts, un par to jāsaka liels paldies Madonas novada domei, jo tās atbalsts bija nozīmīgs. Es ļoti ceru, ka nākamgad mēs sadarbosimies atkal un kopīgiem spēkiem sarīkosim ko vēl lielāku, mēģinot iesaistīt arī tos pilsētas iedzīvotājus, kuri ne tik ļoti nodarbojas ar skriešanu, lai būtu interesanti visiem.
Īpaši jāatzīmē, ka līdztekus pašvaldības sniegtajam atbalstam „Fitness ABC" komandai bija arī lokāls palīgs, ko organizators raksturoja šādi: – Cilvēks, kurš kopā ar mani divas dienas no agra rīta līdz vēlam vakaram šeit strādāja un palīdzēja visu sakārtot un uzbūvēt pašu rokām. Cilvēks, bez kura šeit nekā nebūtu.
Šis palīgs ir dzelzavietis Helmuts Baņukalns – viņu skrējiena dalībnieki un skatītāji ievēroja kā atraktīvu, aiz maskas paslēpušos skrējēju.
Vaicāts, kā izveidojusies sadarbība ar „Fitness ABC" komandu, Helmuts atklāja, ka ar Viesturu Saldavu iepazinies treniņos un līdz šim iesaistījies ne viena vien pasākuma organizēšanā.
– Šeit palīdzēju savilkt nožogojuma lentes un salikt starta arku, kā arī no domes bija jāatved sētas un teltis, kas nebija izdarāms vienā piegājienā. Tāpat neizpalika visi formālie organizatoriskie darbi. Gadījās arī dažas tehniskas problēmas, kuras vajadzēja ļoti ātri atrisināt, bet, protams, viss galā izdevās tā, kā bija plānots, – atzina Helmuts Baņukalns, piebilstot, ka arī pats cītīgi trenējies skrējienam, taču sagatavošanās darbi patērējuši enerģiju un skrējiena dienā nogurums bijis pārāk liels, lai varētu skriet uz rezultātu.
– Šis vairāk bija gandarījuma skrējiens par paveikto. Turklāt skrēju maskā, lai cilvēki neredz manu pārgurušo seju, – pēc paveiktā smaidīja Helmuts.
Jāpiebilst, ka līdztekus „Gaiziņkalna bultai" norisinājās arī „Gaiziņkalna bultiņa" jeb vienas reizes skrējiens kalnā bērniem. Kalna galā mazos censoņus balvā par uzdrīkstēšanos sagaidīja kaudze ar „Rasēna" melleņu piena dzērieniem.