22. oktobrī Lubānas jauniešu deju kolektīvs „Žuburi" ar koncertu „Žuburu žuburiem izžuburots" svinēja sava nosaukuma 15 gadus (jaunieši vadītājas Lailas Ozoliņas vadībā dejo vairāk nekā 15 gadu, bet kolektīvs savu vārdu ieguva 2007. gadā, rakstot pieteikumu deju skatei).
Tik ilgu radošā darba periodu raksturot vienā koncertā nav viegli, tāpēc īpaši jāuzteic pasākuma režisors Kaspars Krauklis, kas veidoja arī koncerta scenāriju. Kaspars, Lubānas vidusskolas 2020. gada absolvents, beidz Latvijas Kultūras koledžu, un šis ir viņa kvalifikācijas darbs programmā „Kultūras menedžments skatuves mākslā" (darba vadītājs-režisors Juris Jonelis). Koncerta beigās, slavējot Kaspara veikumu, TDA „Lubāna" dejotāji dziedāja: „Bet kurš gan mūsu mežā galvenais? Mēs skaidri zinām – Kaspars, Kraukļa dēls!"
Mazliet par Kaspara idejām koncerta norisē. Skatuves dibenplānā – žuburots Austras koks, veidots no tautastērpu jostām. Austras koks raksturo arī mūsu izpratni par pagātni (saknes), tagadni (stumbrs) un nākotni (zaru žuburi). „Žuburi" ir apliecinājums paaudžu pārmantojamībai: daļa dejotāju ir TDA „Lubāna" dejotāju bērni (uz skatuves brīžiem pat vienā dejā redzami tēvi un dēli, māsas un brāļi, mātes un meitas). „Žuburos" dejo koncerta režisors Kaspars, bet tautas deju ansamblī – viņa tētis Alvis Krauklis. Savukārt Lubānas vidusskolas skolēni apvienojušies kolektīvā „Žuburiņi" un arī kuplināja koncertu. Tāpēc ģimeniskums ir otrā Lailas Ozoliņas vadīto deju kolektīvu pamatvērtība. Madonas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Zigfrīds Gora savā apsveikumā Lubānu raksturoja kā kultūras mantojuma kopienu.
Koncertu vadīja Sandra Valaine – Lubānas mākslas skolas pedagoģe un gleznotāja, „Šķūnīša mākslas" radītāja un Lubānas vidusskolas 1995. gada absolvente. Sandra atnāca ar brūnu Latvijas māla piku rokās un atklāja, ka viņa koncerta laikā pagatavos māla trauku, kurš glabās „Žuburu" spēku. Radošais process ilga visa pasākuma garumā, un tā beigās Sandra pasniedza „Žuburiem" gatavu, bet vēl neapdedzinātu trauku, kurā dega 15 svecītes.
Koncerta laikā Sandra uzturēja sarunu ar dejotājiem, radot vienkāršu, sirsnīgu un ģimenisku noskaņu. Kolektīva nosaukumu „Žuburu" jaunieši piedāvāja 2007. gadā, kad viņi bija aizrāvušies ar datorspēli „Contra" (radīta Japānā). Spēlē piedalās komandas, un lubānieši savai komandai bija devuši vārdu „Žuburi". Vārds nav viennozīmīgs: briežu ragu žuburi un Aiviekstes ozolu žuburi. Stiprs, spēcīgs un skanīgs vārds! Pēc Kaspara ieceres, žuburaino ragu nesēji – brieži – laiku pa laikam bija redzami arī uz ekrāna skatuves malā, bet otrā skatuves pusē brieža ragi turēja gan meitas vainadziņu, gan puiša platmali, gan tautisko jostu.
Koncerta kulminācija bija brīdī, kad daiļās „Žuburu" meitenes iznesa astoņu valstu karogus un dejoja svinīgo karogu deju. „Žuburi" piedalījušies astoņos festivālos/tautas mākslas svētkos: 2011. gadā Beļģijā, 2012. gadā Francijā, 2014. gadā Lietuvā un Čehijā, 2016. gadā Igaunijā un Vācijā, 2019. gadā Polijā un Nīderlandē. Astoņās valstīs „Žuburi" pārstāvējuši ne tikai Lubānu, bet arī savu Latviju, nesot vēsti par strādīgu un priecīgu valsti. Izdarīts liels un nenovērtējams darbs, zinot, cik rūpju prasa katra šāda brauciena sagatavošana.
Un „Žuburus" sveica arī draugi. Kā Blaumaņa dzejolī „Smuidrs zēns pa krūmiem lien,/ Iznāk klajā, teic labdien": ieradušies Ērgļu jauniešu deju kolektīva „Rūdis" dejotāji (vadītāja Antra Grinberga). Sākotnēji „Rūdim" „Žuburi" bija konkurenti, tad Ērgļu dejotājs Guntis iepazinās ar „Žuburu" Elīzu, nu viņi ir kopā un audzina mazo dejotāju Katrīnu, bet abi kolektīvi sadraudzējušies.
Starp dejām „Žuburu" jaunieši atceras smieklīgus gadījumus no saviem braucieniem, atklāj, ka kolektīvā danco četri Jāņi, lepojas ar to, ka kolektīvs trīsreiz piedalījies lielajos Deju svētkos un arī trijos Skolēnu deju svētkos. Nākamgad atkal Deju svētki – nu jau septiņpadsmitie.
Bet tagad par galveno – par koncerta repertuāru. Jauki tas, ka skatītāji varēja priecāties par zelta klasiku: „Vāveru polku", „Latviešu pāru deju svītu" u. c. Latvijas dejotāji kopj skatuves dejas tradīciju. Neesmu šīs jomas speciāliste, bet man šķiet, ka „Žuburu" dejotāji var lepoties ar neskaitāmās grūtās mēģinājumu stundās izsvīsto vieglumu koncertos, ar precizitāti, kustību plašumu un pabeigtību: roka pacelta un izstiepta līdz galam, purngals nostiepts. Un tajā pašā laikā liekas: viss notiek tik viegli un rotaļīgi. Pārsteidz arī tērpu dažādība: kaut tikai ņieburi meitenēm nomainīti, bet jau
liekas – cits apģērbs. Dejotāji teic sirsnīgu paldies Drosmai Legzdiņai, kas šuj, lāpa, gludina un rūpējas par kultūras nama bagātīgo tērpu pūru. Pateicība Drosmas zelta rokām!
Skaļus aplausus izpelnās Jāņa Vilcāna horeogrāfija „Precinieki" („Lulla, Lulla, tu i dulla" – no U. Marhilēviča dziesmuspēles „Tobāgo!"). Šo deju „Žuburi" dejo patiešām traki un azartiski. Jauki, ka varējām atkal redzēt Lubānas deju patriarha Andra Ezeriņa horeogrāfiju „Lai tā būda rūc!" (Andris bija savas dejas uzveduma virsvadītājs 1998. gada Deju svētkos Rīgā). „Žuburu" puiši un „Lubānas" vīri atkal pārsteidz ar Viļa Ozola deju „Spriguļu sišana" (tapusi 1989. gadā un bija pirmā horeogrāfija bez muzikālā pavadījuma). Neko no sava jaunības trakuma nav zaudējuši arī bijušie „Žuburu" dejotāji: par to varam pārliecināties, skatoties Jāņa Purviņa horeogrāfiju „Nerejat(i), ciema suņi" – atceros, kā „Žuburi" ķekatnieku tērpos to dejoja sniegā pie kluba pirms Ziemassvētkiem. Tagad jau viena otra meitene apprecējusies un kļuvusi par māmiņu. Šovakar visām dejotājām galvā simboliskās maskas, kuras filcējusi Dace Rudzīte.
Reizēm uz nelielās skatuves virpuļo 16 dejotāji (astoņi pāri), un var tikai apbrīnot viņu spēju nesapīties aizkulisēs un noturēties uz deju grīdas. Kad dod vārdu kolektīvu vadītājai Lailai, viņa atklāj, ka, sākot darbu ar saviem dejotājiem, viņai bijusi iespēja jauniešus veidot tādus, kādus viņa tos gribējusi redzēt, – līdz septītajiem sviedriem sevi izlikušus mēģinājumos un atbrīvotus, skaistus uz skatuves. Savukārt dejotāji Lailu raksturo ar vārdiem: sirsnīga, bet vienlaikus prasīga, radoša, atsaucīga, asprātīga – otrā mamma. Rudīte Jurciņa, kas sveic kolektīvu visa Madonas novada vārdā, saka: „Laila ir paraugs visiem mūsu deju kolektīvu vadītājiem. Lubānas dejotāji ir visa Madonas novada PVN."
Divu stundu ilgais koncerts izskan ar Imanta Kalniņa dziesmu „Tā" („Esi man tā…"), kuru dzied visi koncerta dalībnieki, bet Laila saka paldies visiem, kuri šajos gados atbalstījuši „Žuburus", – kultūras nama saimniecei Velgai Puzulei, labajiem gariņiem – Gintai Kalniņai un Ilgai Vaišnaraitei -, mūziķiem, kuri pavadījuši dejotājus festivā-
los, – Silvijai Bērziņai, Jurim Morim, Vinetai Krēsliņai, Kristiānai Tomiņai -, tulcēm: Anitai Tropai un Ilzei Stiprajai. Paldies „Žuburu" krustmātei Inesei Straumei un Lubānas vidusskolas direktorei Ivetai Peilānei. Bet šodien ir dzimšanas diena arī „Žuburiņu" Laurai, kurai tieši 22. oktobrī paliek 15 gadu. Visiem Laila pasniedz sarūpētās dāvanas. Paldies Andrim Stoļeram – skaņu un gaismu režisoram!
Tad rindā stājas sveicēji: protams, vispirms citu kultūras nama kolektīvu pārstāvji. Visus sveicējus nenosaukšu, bet uzrunāšu kādu skatītāju, kurš saka: „Nevienu brīdi nebija garlaicīgi."
Un tiešām: tovakar nebija ne pandēmijas, ne kodoldraudu – mēs atradāmies glābjošā skaistuma lokā, par ko paldies visiem, kuri šo skaistumu mums dāvāja!
AIJA ANDERSONE
26.10.2022.