27. septembrī Madonā viesojās Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesore, publiciste, rakstniece un politiķe Janīna Kursīte-Pakule.
Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projekta „Pārlapojam grāmatas kopā ar autoru" ietvaros vispirms viešņa devās uz Madonas pilsētas vidusskolu, bet vēlāk notika tikšanās ar interesentiem Madonas novada bibliotēkā.
Tā kā septembrī svinējām Eiropas Valodu dienu, tikšanās laikā Madonas pilsētas vidusskolā Janīna Kursīte-Pakule akcentēja latviešu valodas vērtību, šifrēja sen aizmirsto mūsu saziņā.
– Vārdi var būt dažādi, bet mēs bieži sarunājamies bez vārdiem, – uzsvēra Janīna Kursīte-Pakule. – Tikšanos vidusskolā iesākšu ar ieskatu žestu valodā, ķermeņa valodā. Cilvēku apģērbs un ēdiens mūsu gadsimtā daudzās valstīs ir līdzīgs, bet nedaudz atšķiras cilvēku žestu valoda. Tā dažkārt var iegāzt, radīt visai neērtas situācijas.
Pateicoties ilggadējiem vērojumiem universitātē, lasot lekcijas un vadot seminārus, Janīna Kursīte-Pakule ievērojusi, ka studenti cenšas aizslēpties cits aiz cita muguras, lai paklusām pasapņotu, norobežotos, būtu „aizsargzonā". Ja auditorijā ir dažādu tautību studenti, varēja vērot, ka latvieši visbiežāk ieņem vietas, kas atrodas tālāk – kaut kur pašā aizmugurē. (Starp citu, to pašu varēja vērot Madonas pilsētas vidusskolas klasē. – Aut.)
– Divdesmit gadu kopā ar studentiem braucot folkloras un etnogrāfijas ekspedīcijās gan pa Latvijas novadiem, gan citām zemēm, neviļus bija jāsalīdzina, kā sasveicinās un atvadās latvieši un kā – citām tautām piederīgie. Aizbraucot uz Sibīriju pie latviešiem, kas cēlušies no Latgales, studentiem mācīju sasveicinoties teikt „Loba dīna". Lija lietus, viņi pieklājīgi sveicinājās, sakot šo frāzi, bet neviens neatbildēja, – atcerējās valodniece.
– Izrādās – „Labdien", „Labvakar" ir salīdzinoši jauni kultūrvārdi, agrāk sasveicinoties teica „vesels!", un, tā kā lija lietus un diena bija nejauka, uz studentiem vietējie skatījās ar nelielu izbrīnu, – skaidroja Janīna Kursīte-Pakule, piebilstot, ka pirmskara Latvijā, kad sveicinājās vīrietis un sieviete, pirmā roku sniedza sieviete, bet šajos laikos abi sveicinās vienlaikus vai pirmais roku sniedz tas, kurš pienāk, – arī tā ir atšķirība.
Kopš 2008. gada beigām, kad Janīna Kursīte-Pakule nokļuva Saeimā, viņa reizēm vēroja, ka politiķiem no tribīnes sakāmais plūst vienā virzienā, bet ķermeņa un žestu valoda – pavisam citā. – Tā, būdama Saeimas deputāte, pievērsos arī politiķu žestu valodai, atklājot daudz interesantu faktu, novērojumu un secinājumu, – atzina valodniece, atklājot, ka pašai nemanot, radās nepieciešamība šos vērojumus apkopot grāmatā, un tā radās pētījums „Zīmju valoda: latviešu žesti".
Lektore minēja, ka žesti ir ķermeņa kustības, ko esam mantojuši no priekštečiem un kas parāda, cik īpatnēja ir mūsu sabiedrība. Valodniece pieminēja žestus latviešu folkloras tekstos, daiļliteratūrā, sadzīvē, norādīja uz dažādu žestu veidiem un nozīmēm dažādu tautu kultūrā. Uzsvēra, ka žesti katrā valstī var būt ar dažādu nozīmi un, to nezinot, var rasties kuriozas situācijas.
Ceļojot pa Krieviju, Baltkrieviju vai Austrumukrainu, var novērot, ka tur laukos dzīvojošie vīrieši bieži tup, nevis sēž uz kāda soliņa vai ķebļa. Arī latvieši, kuru senči aizceļojuši uz Sibīriju vai tepat uz Krievijas Eiropas daļu, laika gaitā tam piemērojušies un līdzīgā veidā tup. Tā nav apstākļu spiesta notupšanās, lai labotu automašīnu, pakavētos pie ugunskura vai citādi. Tupēšana, izrādās, nav arī krievu paradums, tā ienākusi no Austrumu klejotājtautām – tatāriem un citām, kurām, ik pa laikam mainot dzīvesvietu, nebija vaļas izvadāt līdzi ķebļus un soliņus vai katrā apmetnes vietā tos no jauna pagatavot.
– Kad esat barā, vissvarīgākā loma saziņā ir roku valodai, – turpināja pētniece. – Mūsdienās tas īpaši redzams sporta sacīkstēs, un parasti daudzām tautām šī valoda ir līdzīga. Piemēram, uzvarot spēlē, skatītāji aiz sajūsmas rokas ceļ uz augšu.
Viešņa akcentēja arī ornamentu un zīmju valodu, ko varam apgūt, pārmantojot tradīciju vai apzināti to iemācoties.
Lekcijā uzzinājām, ka līdz XX gadsimta vidum Eiropā bija pieņemts uzskatīt, ka visu svarīgo, ko gribam pateikt, pasakām vārdos mutiski vai rakstu formā. Tika uzskatīts, ka žesti ir kas nevajadzīgs, vairāk kā atavisms. Pagājušā gadsimta 60. gados pārsteidzošus rezultātus sniedza amerikāņu psihologa Alberta Meierabiana pētījums, kurā secināts, ka tikai septiņus procentus informācijas cilvēki nodod ar vārdiem, daudz vairāk – 38 procentus – ar balss toni un intonāciju, bet vairāk par pusi – 55 procentus, – ar žestiem un mīmiku.
– Pārzinot žestu valodu, arī jūs šodien es varu lasīt kā atvērtas grāmatas, – konstatēja Janīna Kursīte-Pakule.
04.10.2019.