Pagājušajā piektdienā sirsnīgā atmosfērā, piedaloties ģimenei, izdevējiem līdzautoriem un novadniekiem, Vestienas pamatskolas (kas izvietojusies Vestienas muižā) verandiņā, klausoties lietus čaboņā, tika atklāta nupat apgādā „Jumava" iznākusī grāmata „Visvaldis Lācis atmiņu atspulgos".
„Man ir ļoti liels prieks uzņemt jūs šeit Vestienas sirdī – Vestienas muižā. Kāpēc tieši šeit? Tāpēc, ka mūsu novadniekam Visvaldim Lācim šī vieta bija īpaši mīļa. Viņam bija tik ilgstoša sadarbība ar Vestienas skolu – ar skolas direktori, skolotājiem. Mūsu Vestienas bērni bija ļoti bieži viesi „Baltužēnos", kur Viktorija viņus vienmēr cienāja ar tēju un cienastiem. Visvaldis Lācis rosināja skolēniem rīkot šaha turnīrus un pats arī tajos piedalījās. Es vienmēr brīnējos par viņa fenomenālo atmiņu, par viņa plašo paziņu loku, un viņš nekad nepagāja garām nesasveicinoties, neparunājoties. Viņa sirdslieta bija mūsu jaunā paaudze, kas būs pēc tam, ko mēs atstāsim viņiem. Tas, ko viņš stāstīja, ko viņš deva, ko rādīja ar savu piemēru, noteikti paliks kā atmiņu dzirksts viņu sirsniņās, viņš paliks kā paraugs, kā cilvēks ar lielo burtu, kas ir dzīvojis mūsu Vestienas pagastā, – atklājot pasākumu, sacīja Vestienas pamatskolas direktore Jolanta Stepiņa.
Grāmata dienasgaismu ieraudzījusi arī ar Madonas novada pašvaldības atbalstu. Uz grāmatas atvēršanas svētkiem bija ieradies Madonas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Zigfrīds Gora: „Man ir liels gods būt kopā ar jums šodien, un jāsaka, ka man bija arī liels gods būt arī nedaudz pazīstamam ar Visvaldi Lāci. Varbūt ne tik daudzas reizes esmu ar viņu ticies, bet es esmu lasījis viņa publikācijas, viņa grāmatas par Latvijas vēsturi. Mani fascinēja viņa personība ar viņa tiešumu, skaidrumu, pārliecību par savu lietu, viedokli. Tā mums daudziem šodien pietrūkst – mēs it kā zinām mūsdienu netaisnības un problēmas, bet bieži mums pietrūkst spēka to pateikt skaļi. Gan Visvalža Lāča publikācijās, gan runājot no tribīnes vai tiekoties ar cilvēkiem, tas tika pausts. Es ļoti gribētu, lai mūsos visos būtu tāds stiprums un pārliecība, – uzsvēra Zigfrīds Gora, izsakot pateicību apgādam „Jumava" un visiem grāmatas līdzautoriem, kuri dalījās savās atmiņās par Visvaldi Lāci.
Līdzautori tiek pie grāmatām
Vēl tikko pēc tipogrāfijas krāsas smaržojošo grāmatu tās sastādītājs Andris Dzenis (kas vēlāk atzinās, ka Visvaldi Lāci personīgi pazinis vien piecas stundas neilgi pirms viņa slimības, kad viņš Andrim sācis stāstīt savas atmiņas, taču neklātienē tā turpinājās visu šo pusotru gadu, grāmatu kārtojot) un grāmatu apgāda „Jumava" prezidents Juris Visockis dāvāja tās tapšanas līdzautoriem, lūdzot pakavēties kādos atmiņu stāstos.
Juris Visockis mazliet arī atklāja grāmatas tapšanas vēsturi: „Es jau vairāk nekā gadu centos pierunāt Visvaldi uzrakstīt savas atmiņas, jo tas jau nebija svarīgi tikai viņam pašam, bet visai Latvijai. Un viņš man vienmēr atbildēja „Es to darīšu vecumā!", bet vienmēr gadījās visādi darbi, un tā tas palika. Nu un tad, kad viņš aizdevās aizsaules maratonu skriet, tad bija skaidrs, ka jāķeras klāt. Es piekrītu Goras kungam, ka tā noteikti nav pēdējā grāmata, kad mēs Visvaldi Lāci pieminam. Jo droši vien būs daudzi, kas grāmatu ieraudzīs, arī teiks, ka viņam ir atmiņas par Visvaldi, bet tad būs jāgaida cita reize.
Runājot par Visvaldi Lāci un viņa rakstura iezīmēm, Juris Visockis uzsvēra viņa zinātkāri, kas raksturīga tā gājuma cilvēkiem.
Pateicību liktenim par to, ka ir bijusi iespēja iepazīt morālo autoritāti Visvaldi Lāci un aprakstīt to šajā grāmatā, izteica arī profesore Ina Druviete: „Paldies Latvijas Universitātes vārdā gan par grāmatu kolekciju, gan arī par šo „Jumavas" izdevumu. Nevar noliegt, ka Visvaldis Lācis līdz šim nav novērtēts tik daudz, cik viņš būtu pelnījis. Tāpēc es ļoti ceru, ka šī grāmata palīdzēs aizpildīt šo robu un mēs visi rūpēsimies, lai šī izcilā persona netiktu aizmirsta.
Atmiņās dalījās arī Māris Niklass, kas ar Visvaldi Lāci iepazinies jau Tautas frontes dibināšanas laikā. Viņš bijis biežs viesis „Baltužēnos" un arī tas, kura pierunāšanai pateicoties Visvaldis Lācis piekritis kandidēt Saeimas vēlēšanās, piesoloties vajadzības gadījumā kļūt par sargu „Baltužēniem", arī mazliet savtīgu nolūku dēļ – viņu interesējusi Visvalža apjomīgā bibliotēka.
Biedrības „Latviešu strēlnieku apvienība" valdes priekšsēdētājs Imants Vingolds uzsvēra Visvalža Lāča vienkāršību un pieejamību. Viņš bijis gatavs diskutēt ar ikvienu. Viņa atmiņas saistās arī ar tikšanos ar Visvaldi Lāci Rīgas Latviešu biedrības Omulību klubiņā, kur viņš stāstījis par gatavošanos Berlīnes maratonam.
Savukārt sporta darbinieks Aigars Strauss atcerējās savu pirmo telefonsarunu un tikšanos ar Visvaldi Lāci par piedalīšanos Valmieras maratonā. Visvaldim Lācim toreiz bija 92 gadi, un sākumā bijis grūti noticēt, ka šajos gados kaut ko tādu varētu. Bet, kad viņš nostāstījis savu treniņprogrammu, kā arī par savu veselīgo dzīvesveidu, šaubu vairs nebijis. „Katrā ziņā Visvaldis to izdarīja un ne tikai. Viņš ierunāja reklāmu Valmieras maratonam vācu un angļu valodā, tā ka par to uzzināja arī ārvalstīs," atklāja Aigars Strauss.
Rīgā Visvalža Lāča lasītava
Viena no grāmatas līdzautorēm, Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas direktore Venta Kocere, kas aktīvi palīdzēja pie grāmatas autoru organizēšanas, pasākumā atklāja faktu, ka Visvalža Lāča milzīgā, ar retiem eksemplāriem bagātā bibliotēka šobrīd atrodas Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā. Tā dāvinājumā nonākusi 2020. gada martā – neilgi pirms publicista aiziešanas mūžībā. Sarunas par to ilgušas jau vairākus gadus. Bibliotēkas kārotāji bijuši vairāki. Pie viņa bijis pat atbraucis kolekcionārs, kas gribējis atpirkt to par 5000 eiro, tomēr viņš palicis pie sava lēmuma. Grāmatas no „Baltužēniem" uz Rīgu pārveduši pieci vīri ar diviem busiem. Šobrīd, lai lasītāji pilnvērtīgi varētu iepazīties ar vērtīgo devumu, bibliotēkā ir iekārtota Visvalža Lāča lasītava. Kā uzsvēra Venta Kocere, starp grāmatām ir daudzi vienīgie Latvijā pieejamie eksemplāri. Un, lai gan lasītava vēl nav oficiāli atvērta, cilvēki jau par atsevišķiem izdevumiem ir interesējušies caur elektronisko kopkatalogu. „Lasītavas atklāšana notiks kopā ar jaunās grāmatas prezentāciju," solīja Venta Kocere.
Turpina uzturēt rakstošu garu
Visvalža Lāča bērni un mazbērni turpina uzturēt vectēva stingro mugurkaulu, arī sportisko garu. Trīs no mazbērniem darbojas arī publicistikā, uzturot arī vectēva rakstošo garu. Atmiņās par vectēvu grāmatas atklāšanas svētkos dalījās viņa mazmeita Elīna Badune: „Manam vectēvam bija tādas rakstura īpašības, kurām ir divējāda daba. Un ja šo īpašību viena puse ļoti labi derēja politikai, sabiedriskajai darbībai, bija ļoti svētīgas mūsu valstij – Latvijai, ģimenē ar šīm īpašībām nemaz tik viegli nebija. Tādas īpašības kā absolūtā mērķtiecība, pārliecība par savu viedokli, stingrais mugurkauls, spīts – ar tām ģimenē nemaz tik viegli nebija tikt galā. Es kā mazbērns, nedzīvojot ar viņu kopā, to tā neizjutu. Atbraucot pie viņa, es, tāpat kā pārējie mazbērni, vienmēr saņēmu to vislabāko, ko viņš varēja dot. Viņu ļoti interesēja mazbērnu dzīve, viņš patiesi, no sirds interesējās, kā mums iet. Viņam svarīgi bija ar mums katru reizi izrunāties. Viņš zināja mūsu draugus, mūsu domubiedrus. Viņam bija svarīgi, kā viņus sauc, ko jaunatne domā. Protams, viņš mūs iedvesmoja ar savu piemēru. Mums visiem ģimenē ļoti svarīgs bija sports visdažādākajās izpausmēs, arī viņa absolūtā erudīcija dažādās jomās iedvesmoja mūs interesēties par ļoti daudzām tēmām. Mēs apspriedām tās, kad sanācām visi kopā „Baltužēnos" pie pusdienu galda. Tad ilgi varējām runāt par ļoti dažādām lietām. Tas ir tas neatņemamais, kas paliks viņa bērnos, mazbērnos."
„Baltužēnos" tagad saimnieko dēls Māris, kas pasākumā atgādināja stāstu par to, kā Visvaldis Lācis atrada savus „Baltužēnus" un pēc tam kopā ar sievu Viktoriju atjaunoja māju un iekopa brīnišķīgu apkārtni, par kuru sajūsminājušies daudzi. Māris Lācis pateicās apgādam „Jumava" par jauno grāmatu, uzsverot, ka gandrīz visas tēva grāmatas ir nākušas klajā šajā apgādā.
Milzīgs gribasspēks
Savs atmiņu stāsts bija arī Latvijas Sporta veterānu savienības valdes loceklim un Visvalža Lāča kaimiņam Mārim Kalvem, kas uz Aronas pagastu pārnācis dzīvot pirms 15 gadiem, bet, vēl dzīvojot Rīgā, noorganizējis Visvaldim Lācim 82 gadu vecumā basketbola treniņus (kā Saeimas deputātiem), kur Visvaldis parādījis, cik viņam izcilas koordinācijas spējas. Dažs labs no jaunajiem zēniem toreiz tikai piebildis: „Nu, jā, viņš zina, kur tā piespēlīte jādod."
„Tad, kad es jau biju atgriezies, bieži vien braucu pa šo ceļu uz Vestienu, un bieži vien redzēju Visvaldi skrienot vai soļojot gar ceļa malu. Piedāvājos viņu aizvest, uz ko viņš atbildēja: „Nē, nē, man ir plāns." Citreiz, kad es ierados pie viņa „Baltužēnos", viņš man rādīja savu dienasgrāmatu – tur bija nopietni skaitļi. Gadā viņš caurmērā nogāja vai noskrēja pie 1500 kilometru. Un tad, kad viņam nobrieda lēmums par Valmieras maratonu, mums bija jāpalīdz viņam noorganizēt treneri, tāpat jāpalīdz ar padomu par ekipējumu. Es zinu, ka arī Madonas novada pašvaldība viņu atbalstīja un vienmēr nāca pretim. Jāatzīst, ka Valmieras maratonu viņš pievārēja diezgan viegli, bet Berlīnes maratonā jau klājās gaužām grūti. Pie 30. kilometra viņam spēka vairs nebija. Pavadoņi piedāvāja izstāties. Taču viņš saņēmās, sāka dziedāt un… solīti pa solītim aizgāja līdz galam," Visvalža Lāča milzīgo gribasspēku uzsvēra Māris Kalve.
Bezgalība sākas tūlīt aiz apvāršņa…
Grāmatā apkopota arī daļa no daudzajiem ierakstiem „Baltužēnu" māju lielajā viesu grāmatā, kurai, kā raksta grāmatas sastādītājs Andris Dzenis, „nobeiguma nav, jo „Baltužēnu" viesu grāmata, es ticu, tiks turpināta un pildīsies jauniem ierakstiem.
Arī grāmatai par Visvaldi Lāci nobeiguma nav. Tāpat kā pašām atmiņām, tāpat kā Visvalža Lāča redzesleņķim un redzeslokam, viņa domas un viņa apvāršņa plašumam… Līdz bezgalībai…".
Tāpat grāmatā ievietotas trīs manas intervijas ar Visvaldi Lāci, kas tapušas dažādos laikos. Savukārt vāka ilustrācijai izmantots arī „Stara" fotogrāfa Agra Veckalniņa foto.
3.09.2021.